Sestdien Valkas novadpētniecības muzejā atklāja Ulda Balgas un Agra Dzilnas fotogrāfiju izstādi “Liesmu locīt”. To papildināja Ilgoņa Grosvalda veidotā videofilma.
Sestdien Valkas novadpētniecības muzejā atklāja Ulda Balgas un Agra Dzilnas fotogrāfiju izstādi “Liesmu locīt”. To papildināja Ilgoņa Grosvalda veidotā videofilma.
“Mums joprojām nozīmīgs ir pats darba process, kaut gan arī iznākumu nedrīkst nenovērtēt par zemu. Ugunsskulptūru veidošana nav vienkāršs process. Pēdējā laikā daudzi Latvijas mākslinieki savu ideju paušanai izmanto jaunus medijus. Piemēram, Rīgā pašlaik apskatāma skaņu izstāde. Mūsu nemainīgais princips ir dedzināt tikai pašu būvētas lietas. Esam saņēmuši priekšlikumus nodedzināt arī svešus īpašumus,” viltīgi smaida Uldis.
“Akciju sabiedrība” kā radošā grupa ir pasludināta 1994. gadā Strenčos uz kādas mazas saliņas Gaujā. To paveica Uldis Balga, Aldis Dubļāns un Agris Dzilna. Līdz tam domubiedru grupas aktivitātes notika Valkā, tātad var sacīt, ka šis mākslas žanrs Latvijā ir radies tieši Valkā. Nu jau arī citviet (Kurzemē) ir bijuši mēģinājumi nodedzināt kādu veidojumu, taču regulāras aktivititātes Latvijā un ārzemēs rīko tikai “Akciju sabiedrība”. Tikai četrus gadus pēc grupas izveidošanas valcēnieši piedalījās arī ugunsskulptoru Eiropas čempionātā Stokholmā, turklāt izdevās pat iekļūt sacensību finālā. Valkas domes priekšsēdētāja Unda Ozoliņa lepojas, ka Valkā ir bijis sākums daudzām interesantām lietām, kas pēc tam aizgājušas tālāk, lai atkal atgrieztos. “Uguns ir viens no dabas pirmelementiem. Tieši tāpēc cilvēkus fascinē uguns, kuru var pakļaut savai gribai. Tieši ar liesmu locīšanu šo enerģijas veidu var nodot citiem cilvēkiem,” secina U. Ozoliņa.
Katrs, kurš ir centies uzfotografēt liesmu naktī, zina, cik grūti to izdarīt. Fotogrāfijas ekspozīcijai “Liesmu locīt” ir tapušas ilgstošā laika posmā daudzos būvētajos objektos visos Latvijas novados, Igaunijā, Zviedrijā un Austrijā. Gluži tāpat kā kapelai “Bumerangs”, arī dedzinātājiem vislielākais atbalsts ir Kurzemē. Daži no šiem pasākumiem ir kļuvuši tradicionāli.
A. Dzilna dedzinātāju veikumu centās salīdzināt ar viņam labi pazīstamā pasaulslavenā keramiķa Pētera Martinsona veikumu, kurš labprāt par sevi ironizē. “Cik šķūnīšus pilnus ar darbiem dzīves laikā var piepildīt keramiķis? Viņam ir izdevies piepildīt apmēram trīs šķūnīšus, taču allaž rodas jautājums, ko ar to visu iesāks radinieki, kuri to saņems mantojumā? Ugunsskulptūru veidotājiem šādu problēmu nav – paši būvē un paši arī nodedzina, neatstājot nekādus pārpalikumus,” smaida Agris. Vienīgais kas paliek, ir fotogrāfijas, atmiņas un uzkrātā pieredze. Tiesa, dažreiz par piemiņu var paņemt kādu apdegušu interesantu koka fragmentu vai maisiņu ar nodedzinātās skulptūras pelniem.
Sākotnēji skulptūras projektēšana notiek datorā. Tai ir jāiekļaujas konkrētajā ainavā, jāizrēķina, cik daudz un kāda garuma kokmateriāli ir nepieciešami. Vēl jāizrēķina, kurā punktā objekts, vai konstrukciju grupa aizdedzināma, lai viss izdotos, kā iecerēts. Nosacījumu, dažkārt iepriekš grūti paredzamu, lai skulptūra skaisti nodegtu, ir daudz. Divu vai pat vairāku dienu darbs liesmās pazūd dažās minūtēs, bet parasti šīs minūtes ir tā vērtas.
