Ģimenes ārste Inta Auziņa Valkā nestrādā jau septiņus gadus, bet pacienti joprojām viņu atceras ar labu vārdu.
Ģimenes ārste Inta Auziņa Valkā nestrādā jau septiņus gadus, bet pacienti joprojām viņu atceras ar labu vārdu. Inta ir no tiem cilvēkiem, kuriem pa visām vīlēm spiežas ārā vitalitāte, dzīvesprieks un, jāatzīst, diezgan paskarbs humors. Tas palīdzot izdzīvot šajā steidzīgajā un stresainajā laikā.
Ar Intu nebijām satikušās ilgāku laiku. Atkalredzēšanās prieks bija patiesi sirsnīgs, jo daktere prot priecāties par visu, kas dzīvē sniedz gandarījumu, – par interesantu grāmatu, par teātra izrādi, par sarunām ar cilvēkiem, par savu ģimeni un īpaši jau par savu Ziemassvētku brīnumu – piecus mēnešos veco mazdēliņu Pēteri. Mediķe uzskata, ka lielākoties cilvēki, īpaši sievietes, slimo tikai tāpēc, ka dzīvi uztver melnās krāsās. Sieviete pret sevi grēko arī tad, ja dzīvo kopā ar vīrieti, kuru nemīl un neciena.
Dzīvē svarīgākais – ģimene
Inta ir dzimusi un vidusskolu pabeigusi Mazsalacā. Tajos laikos Latvijā tā bija viena no labākajām mācību iestādēm. Pēc ārsta diploma saņemšanas mazsalaciete sāka strādāt par terapeiti Valkas poliklīnikā, kurā pavadīti 18 gadi. Toreiz Valkā sāka strādāt vairāki jaunie ārsti, arī Līga Putriņa un Ritma Kļaviņa.
“Mums visi bija labi un mīļi, jo nevienu jau nepazinām. Paši izfiltrējām, kas ir kas un ko no katra var sagaidīt. Mums nebija priekšstatu ne par vienu, tāpēc arī cilvēkus nedalījām labajos un sliktajos,” secina ģimenes ārste.
Inta joprojām ar sajūsmu atceras obligātās nakts dežūras Valkas slimnīcā, kas esot bijusi pamatīga dzīves skola. No Valkas nācās aiziet tāpēc, ka vīram Andrim darbavieta pārcēlās uz Valmieru. Intai dzīvē svarīgākais ir ģimene, un viņa nedomājot izdarīja izvēli par labu tai.
“Ģimenes dzīvei braukāšana nāktu tikai par sliktu. Man zināmie piemēri liecina, ka tas agri vai vēlu beidzas ar krahu,” domīgi spriež Inta. Viņa ir mamma trim bērniem – Mārim, Ievai un Dāvim. Ieva gājusi mammas pēdās, viņa šogad beigs augstskolu un būs zobārste. Vecākajam dēlam pašam jau ir ģimene, bet pastarītis mācās vidusskolā. Arī Intas brālis ir mediķis – Juris Kociņš ir pazīstams ginekologs Limbažos.
Ja nav sadarbības, nespēj ārstēt
Vērtējot savu profesiju, Intai nepatīk, ka daudzi uzskata – par ģimenes ārstiem strādā netalantīgākie mediķi, kuri nevēlas specializēties. Inta apzināti izvēlējusies terapeita arodu, jo viņai vienmēr esot gribējies cilvēku ārstēt kopumā, nevis tikai, piemēram, acis, ausis vai kājas.
“Cilvēks pasaulē ir visinteresantākā būtne. Pirmo reizi atnākot pie ārsta, ar sajūsmu mēģinu pacientu “atlobīt” un kaut nedaudz iepazīt. Pēc tam mēģinu saprast, kā viņš sevi pasniedza pirmajā reizē un kā atklājas pēc tam, kad viens otru esam iepazinuši,” secina ģimenes ārste.
Inta ir pārliecinājusies, ka cilvēki nemaz tik akli nepierakstās pie ģimenes ārsta. Atklājies, ka lielākajai daļai viņas pacientu ir kāda saistība ar Valku vai Mazsalacu.
“Pacienti izvēlas pazīstamu mediķi, kuram viņi varētu uzticēties. Ja man ar pacientu neveidojas savstarpēja uzticība un sadarbība, nespēju viņu ārstēt,” atklāj ģimenes ārste.
Intai Valkā dzīvo draugi un labi paziņas. Viņa atzīst, ka ierobežotā laika dēļ reti iznāk tur aizbraukt. Katru reizi viņa apmeklē teātra festivālu “Tālvils” un operas sezonas atklāšanas koncertu. Inta uzskata, ka, pateicoties Valkai, viņa iepazinusi ļoti daudz labu un interesantu cilvēku, piemēram, Marutu Stabulnieci, Ingunu Ošāni un Aiju Sallu. Viņas visas ar sievietēm darot brīnumus, atklājot viņu slēptos talantus un atjaunojot pašapziņu.
“Tā ir ārkārtīgi laba sajūta, ka, ejot pa pilsētu, acis var mirdzēt, jo nav kauns,” secina mediķe. Viņa atklāti pasaka, ka mīlējusi savus pacientus un ir pateicīga valcēniešiem, kuri viņu pacietuši tādu, kāda viņa bijusi savos pirmajos darba gados. Valcēnieši redzējuši, kā viņa izaugusi kā profesionāle un kā izauguši viņas bērni.
“Kā mācēju ārstēt un uzklausīt cilvēkus, tā arī darīju. Sākumā biju nezinoša, tad arvien vairāk mainījos. Mainījās arī mans runas stils, jo bieži vien varu būt arī nešpetna un nejauka,” smejas Inta. Viņa atklāj dažus savus teicienus, kurus bieži dzird pacienti. Piemēram, ja paciente ir strauji pieņēmusies svarā, tad Inta mēdz teikt: “Vai, kā tu esi izaugusi!” Ja pacientam ir klepus, tad viņa saka, ka klepum patīk peldēt. Tas nozīmējot, ka slimniekam jādzer daudz šķidruma.
Nelasa avīzes un neklausās ziņas
Inta nelasa avīzes, neklausās un neskatās ziņas, jo viņai tāpat pietiekot negatīvās informācijas un emocijas. Viņa gan esot bijusi patīkami pārsteigta, kad kādā uzgaidāmajā telpā nācies pāršķirstīt “Ziemeļlatvijas” komplektu.
“Patīk laikraksta stils un izskats,” atzīst bijusī valcēniete. Inta atklāti pasaka, ka viņai derdzas, kā masu mediji manipulē ar cilvēkiem, tāpēc pret šo biznesu izturas atturīgi un neļaujas ietekmēties.
Inta smejoties atzīst, ka ir nemoderna, jo viņai nepatīk ilgi sēdēt pie datora. Tā vietā labāk izlasot grāmatu vai veltot laiku sarunām ar ģimeni. Viņai netīkot runāt par globālām problēmām un politiku, bet vairāk par reālo dzīvi un cilvēkiem.
“Bieži vien cilvēki neapjēdz to, cik mums mazs mirklītis ir dots dzīvot šajā pasaulē un kā mēs to sanerrojam. Debesis un elle ir cilvēkā pašā. Nereti viņš pats savu dzīvi pārvērš par elli un vienmēr cer, ka kāds cits atnāks un saliks visu pa plauktiņiem,” uzskata mediķe. Inta ir piedzīvojusi vairākus gadījumus, kad pacientes cienījamos gados sēž pie viņas, klausās un pēkšņi sāk raudāt, sakot: “Es taču neesmu dzīvojusi!”
Intas uztverē žēlošana ir visļaunākais, kas vien var būt. Viņa nevienam nenovēl piedzīvot to. Žēlums un līdzjūtība neko nedos, ja vien pats žēlojamais nesapratīs, ka jāciena cilvēks, ar kuru liktenis savedis kopā. Mediķe uzskata, ka kopdzīve ir smags darbs, jo jāprot uzklausīt, ieklausīties, saprast, piedot un pieņemt otru tādu, kāds viņš ir, nevis pārtaisīt pēc savas saprašanas. Tas neko nedos, tikai samaitās visu dzīvi.
Inta apzinās, ka viņas paaudzes cilvēki ir nedaudz atkarīgi, bailēs dzīvojuši un piesardzīgāki, tāpēc jaunie speciālisti, kas sāk strādāt medicīnas jomā, ir daudz drosmīgāki un uzņēmīgākie. Inta joprojām ir apņēmības pilna apgūt angļu valodu, ceļot, atrast laiku vīra vecāku lauku mājām un būt laimīgai kopā ar savējiem.
“Kāds tur labums uzkraut savas bēdas otram,” saka Inta.
Laimīga sieviete
Jūnijā Inta svinēs nozīmīgu dzīves jubileju. Nezinātājs nepateiks, ka viņai dzimšanas dienas tortē būtu jāiededzina tik daudz svecīšu. Inta bez koķetērijas atzīst, ka viņa ir laimīga sieviete, jo spējusi sevi pierādīt darbā, un arī ģimenē viss ir kārtībā. Uz jautājumu, kā sieviete var tik labi izskatīties, Inta smejoties atbild, ka nekāda noslēpuma neesot. Mediķe labprāt sporto – viņai patīk peldēt un skriet. Nekādas diētas Inta neievēro. Viņa atbalsta ideju, ka ēdot jādomā pozitīvas domas un galvenais ir nepārēsties. Lielās slodzes dēļ bieži vien viņai neiznāk strikti ievērot visas ēdienreizes. Inta atzīst, ka viņa nav nekāda karaliene, jo dzīves ritms neatbilst tam, ko saka, ka tie esot sava laika noteicēji. Inta smejoties sevi sauc par meiteni pēc izsaukuma, jo darba specifika prasa nepārtraukti būt ritmā un modrai. Inta strādā virsstundas, jo viņa neesot laba darbu plānotāja. Reiz, kad viņa mājās atnākusi sešos, vīrs uzklājis svētku galdu, jo tie ir bijuši īsti svētki. Parasti Inta mājās atgriežas ap deviņiem vakarā.
Tomēr citu nodarbošanos viņa sev nespēj iedomāties. Nesen Inta piedzīvojusi pārsteigumu. Kādā sarunā mamma nejauši viņai pajautājusi – vai tiešām tas atbilstot patiesībai, ko runā cilvēki, ka viņa esot laba ārste. Tad gan Inta sākusi smieties. Tas esot bijis tik ilgi gaidītais mammas atzinums, ka arī meita ir profesionāle.
Inta mājās nekad nemēdz runāt par darba lietām. Tā iegājies, ka ar vīru ir pietiekami daudz citu interesantu tematu, ko pārrunāt. Viņa gan mēdzot lamāties. Ar to mājinieki esot samierinājušies. Inta uzskata, ja viņa runātu pareizi, tad tā nebūtu vairs Inta Auziņa. Sarunas nobeigumā daktere izmet, ka viņa esot īpatnējs cilvēks un īpatnējs ārsts. Tāpat kā brālis, arī Inta uzskata, ka liela vaina ir pašā cilvēkā, ja viņš slimo. Sevi un savi tuvinieki ir jāmīl. Vīriešus nevajag ienīst, jo viņi ir savādāki nekā sievietes. Dzīve ir jāmīl!
