Ja šobrīd rakstu šīs rindiņas, tad par to jāpateicas sliktajiem laika apstākļiem. Kaut saprotu, ka pārāk daudz no aktuālajiem notikumiem paliks pat nepieminēti. Latvija pēdējā laikā saņēmusi daudz uzslavu par it kā veiksmīgu krīzes pārvarēšanu. Starptautiskais Valūtas fonds patiešām var justies gandarīts, jo šis ir faktiski pirmais gadījums, kad fonda ekspertu padomi devuši daudzmaz pozitīvus rezultātus. Savukārt latviešu paklausība varētu būt skaidrojama ar sabiedrības aizņemtību, piedaloties vairākos bezjēdzīgos referendumos. Lai nu kā, bet ir patiešām vērojams, ka palēnām valsts atgūst pirmskrīzes līmeni – ja pieņemam, ka tas ir tikai sākums. Savukārt ES amatpersonām izdevīgi slavēt Latviju tāpēc, ka vajadzīgs pozitīvs piemērs Grieķijas un Spānijas pārliecināšanai par vaļīgo jostu savilkšanu. x x x Gan plašsaziņas līdzekļos, gan sabiedrībā kopumā daudz ticis diskutēts par PVN likmes nelielu samazinājumu, sak, patērētāji šādu niekošanos savos maciņos pat nejutīs. Bet tas taču nebija šīs akcijas mērķis! Īstais un faktiski vienīgais mērķis bija inflācijas tempu piebremzējums, lai Latvija varētu iestāties eirozonā. Un tikai kā blakusefekts var izrādīties, ka nelielu līdzekļu ietaupījumu jutīs autopārvadātāji, kuri degvielu tērē tonnām. x x x Latvijas notikumiem fonā kā nevietā spēlēts rekviēms skan pareģojumi par Eiropas Savienības drīzu galu, par eiro kā valūtas norietu vai par vēl globālāka rakstura katastrofām. Patiešām, tuvākie gadi ekonomikā un finanšu tirgos būs ļoti grūti. Bet sapratīsim arī to, ka valstu vadītāji nav pašnāvnieki, izeja no dažu valstu parādu krīzes tiek un tiks meklēta. Dažādu nokrāsu trockisti var jūsmot par streikiem un pūļa naida izpaudumiem, bet Grieķijas piemērs liecina, ka pēc atkārtotām vēlēšanām emociju vietā pamazām atgriežas spēja domāt. Un grieķis vairs nededzina mašīnas un bankas, bet dara to pašu, ko letiņš, proti, dodas darba meklējumos plašā pasaulē. x x x Ja vērtējam pašreizējo mūsu valdības darbu, tad iepriecina tas, ka beidzot tiek reāli domāts par attīstību, par ekonomiku, kas iepriekšējos krīzes gados tika piemirsta pilnībā. Un varam būt gandarīti kaut vai par to, ka juceklīgā ekonomikas ministra Kampara vietā tagad sekmīgi strādā Pavļuts. Tanī pat laikā apbēdina daudzie skandāli, kuros vainojami valsts pārvaldes augstākie činavnieki. Piemēram, dīvainības ap paredzamo dzelzceļa vagonu iepirkumu. Gandrīz jāsāk domāt, ka latvietim lielākās problēmas ir kaut ko izdarīt godīgi un bez rebēm. Vienlaikus tiek apspriests jautājums par to, kā valsts pārvaldi darīt efektīgāku. Varbūt derētu domāt par ierēdņu zvērestu, kur galvenais punkts skanētu: “Nekaitēt uzņēmējdarbībai!” Lai katra ierēdņa galvenais pienākums būtu konsultēt un palīdzēt, nevis sodīt un aizliegt vietā un visbiežāk nevietā. x x x Uzņēmīgiem ļaudīm nereti grūti atrast pielietojumu savām ambīcijām. Un tad dzimst plāni par kaut ko grandiozu, diemžēl, parasti Ostapa Bendera cienīgā garā. Te vieni grib Daugavu pārvērst par kuģojamu kanālu, te citi gatavi pusi Latgales apbūvēt ar siltumnīcām. Nu tapis vizionārs projekts Staburaga izcelšanai no dzelmes, kas maksātu nieka 25 miljonus (un idejas autoram tad atkristu pāris miljoniņi). Bet man ataust atmiņā, ko Voldemārs Kalpiņš stāstīja par šo tēmu, atceroties niknās debates padomju Latvijas Ministru padomē: “Bija mums Valsts plāna komitejas vadītājs tāds Čulītis, šausmīgi gudrs cilvēks. Viņš pavisam nopietni mums oponēja ar vārdiem: “Ja reiz jums tas Staburags tik dārgs, tad pēc gadiem divdesmit mēs to spēkstaciju varēsim apturēt un ūdenskrātuvi atkal nolaist.”” x x x Diskusijas par ebreju kādreizējo organizāciju īpašumu atdošanu tagadējai ebreju kopienai. Šī kopiena gan ir desmit reizes mazāka par to, kas kādreiz sekmēja Latvijas brīvvalsts plauksmi. Saprotams, katrs gadījums jāvērtē atsevišķi, kaut kāda vispārēja nekustamo īpašumu atdošana var likties aktuāla tikai ASV amatpersonām kārtējo vēlēšanu gadā. Bet ne par to mana doma. Visos kontekstos tiek uzsvērts vārds kopiena. Interesanti, vai Lavents un Kargins arī pieder šai kopienai? Ja tā, tad viņi simbolisku kompensāciju jau paņēmuši par visiem. x x x Un mazliet no ezotērikas. Jau labu laiku daudzi pravietotāji uzsvēruši, ka Krievijā par Putina jauniecelšanu prezidenta amatā skaudri samaksās tauta. Par to, ka prezidenta vēlēšanu sakarā atļāva sevi garīgi apmaut. Tas var izpausties arī kā postošas dabas stihijas. Un interesanti, postošie plūdi Krasnodaras novadā sasniedza arī Gilindžiku, kuras pievārtē Putins paguvis iekārtot fantastiski dārgu pili. Un – “mūsdienās nevar valdīt kā Staļins un dzīvot kā Abramovičs.” To teicis “Ņezavisimaja gazeta” redaktors Muratovs, šobrīd tuvs Gorbačova domubiedrs. x x x Ventspilī rīkoja māksliniecisko govju parādi, govi atzīstot par Latviju simbolizējošu mājlopu. Nu jā, jau Kārlis Ulmanis sacīja, ka teļos mūsu nākotne. No teļiem ar laiku izaug govis, bet reizēm arī elitei piederoši buļļi.
