Saldumus, šķīstošo kafiju. Vilnas zeķes, žurnālu. Vitamīnus, mīkstu dekoratīvu spilvenu. Sieviešu smaržas. Vafeles vai cepumus. Sāļos našķus. Īstas rupjmaizes kukulīti. Pierakstu kladi un pildspalvu. Šādas ir Valkas novada sociālās aprūpes nama iedzīvotāju Ziemassvētku dāvanu vēlmes.
Tās piepildīt valcēniešus aicinājusi Monta Elizabete Sīmane.
Kad valcēniete Monta ar savu “rūķu” komandu ieradās Rūjienas ielas aprūpes namā, lai uzzinātu, kādas ir iemītnieku vēlmes, sākumā šķita, ka viņas labā iecere piedzīvos fiasko, jo sirmgalvji bija visai pārsteigti par jautājumu, ko viņi vēlētos dāvanā Ziemassvētkos un nemaz tā uzreiz nemācēja ko konkrētu nosaukt.
“Sarunas bija dažādas – gan atvērtas, gan īsas. Un ko tad mēs varam gribēt? Bariņš jauniešu ierodas, uzdod dažādus jautājumus. Tajā brīdī likās, ka akcija neizdosies. Sazinājos ar aprūpes nama darbiniekiem, viņi bija ļoti pretimnākoši, kā rezultātā izdevās izveidot sarakstu,” stāsta akcijas iniciatore gados jaunā Monta, kuras ikdienas darbs ir Valkas bērnudārzā „Pasaciņa”, bet vēlme palīdzēt esot pārmantota no mammas. Šī nav pirmā Montas organizētā labdarības akcija, bet noteikti vispubliskākā, jo līdzcilvēkus uz konkrēta aprūpes nama iemītnieka apdāvināšanu rosināja sociālajos tīklos. Ideja viņas galvā dzimusi pašas vārda dienā, kad arī uzrunājusi draugus savā facebook profilā, lai saprastu vai tāda doma gūtu atsaucību. Kad cilvēki teikuši “par”, ķērusies pie darba.
Saliekot Montas, viņas “rūķu” un sociālās darbinieces Gunitas Aizpurietes spēkus kopā, tapa 64 iemītnieku saraksts ar viņu vēlmēm un nelielu aprakstu, kas tas ir par cilvēku, kāda bijusi nodarbošanās un kādas ir viņa intereses. Ļoti personisks projekts. Tikpat konkrēts ir arī cilvēks, kurš apņemas sarūpēt šo dāvanu.
No brīža, kad Monta facebook izveidotajā vietnē “Labie darbi Rūjienas ielā” nopublicēja sarakstu ar iespēju pieteikties sarūpēt konkrēto dāvanu, pagāja vien neilgs laiks un visi apdāvināmie tika pie sava dāvinātāja. Tik liela atsaucība pārsteidza un patīkami saviļņoja arī pašu Montu.
“Atsaucība bija gan no valcēniešiem, gan citu pilsētu iedzīvotājiem. Tas lielā mērā ir tāpēc, ka Valkā šī nav tradīcija, kas ir izkopta. Jā, ir kultūra, sports, bet kur cilvēcība? Nu ir tā iespēja sarosīties. Aicinu ikvienu īstenot savas idejas. Ir tik daudz veidu, kā palīdzēt, vajag tikai darīt!” uzskata Monta.
Montas palīdzības akcija saviļņoja ne vienu vien, un tagad to, kas vēlas sarūpēt dāvanu, ir krietni vairāk nekā senioru aprūpes namā. Montai ir vienkāršs un tai pat laikā sarežģīti izpildāms ieteikums – palūkoties apkārt, vai kaimiņos nav kāds cilvēks, kuram jūsu dāvana būtu tikpat vai pat vairāk nepieciešama kā pansionātā dzīvojošajam. Tam, ka mums blakus dzīvo ne mazums cilvēku, kuri nevar pat sapņot par kādām saldumu pakām, našķiem un kārumiem, piekrīt arī sociālā nama vadītāja Eleonora Bērziņa. Viņi vienkārši nav tik labi apzināmi kā aprūpes namos un pansionātos dzīvojošie. Protams, vecums nav nekāda izklaide, lai kur cilvēks dzīvotu, bet aprūpes namā cilvēki ir nodrošināti ar visu nepieciešamo – ar siltu maltīti katru dienu un medikamentiem. Bieži vien tiem, kuri dzīvo mājās vieni un paši sevi uztur, pietrūkst līdzekļu vai nu zālēm, vai pilnvērtīgam ēdienam, kur nu vēl našķiem, jo pensijas ir mazas, dzīvokļi dārgi.
“Aprūpes nama iemītnieku vairums arī ir ar mazām pensijām, viņiem nav apgādnieku vai bērni paši ir maznodrošināti un tikai deviņi iemītnieki par savu pensiju vai kopā ar piemaksu, ko veic bērni, maksā pilnu maksu par uzturēšanos šeit. Pārējiem uzturēšanās izdevumu starpību starp pensiju un maksu par dzīvošanu aprūpes namā sedz pašvaldība. No pensijas cilvēkiem uz rokas paliek 10 procenti, un tie ir tikai kādi 10 līdz 25 eiro mēnesī. Protams, tas ir maz, bet tai pat laikā – par ēdienu, siltumu un medikamentiem viņiem nav jāuztraucas,” stāsta E. Bērziņa. Pie aprūpes dzīves plusiem noteikti jāpieskaita arī fakts, ka uz svētkiem apsveikt iemītniekus nāk gan pensionāru klubiņa pārstāvji, skolas bērni, gan arī citi labdari. Ziemassvētkos katram tiek saldumu tūta no pašvaldības neatkarīgi no vecuma. Neskatoties uz to, Eleonora atzīst, ka visgrūtāk iemītniekiem ir samierināties ar savas mājas, savas ierastās vietas zaudēšanu. Aprūpes namā istabiņā dzīvo pa diviem vai pat trīs kopā, un cilvēki zaudē savu brīvību, savu identitāti. Pārāk reti nākot arī ciemiņi, kuri apciemo aprūpes nama iemītniekus, jo daudzi ir vientuļi, bez piederīgajiem, bet pat ja kādam ir bērni, tie nereti ir tālu prom un var atbraukt reti. Arī Monta pēc atbildēm sapratusi, ka cilvēkiem vairāk par visu nepieciešama sabiedrība, tāpēc ar “rūķiem” izdomājusi, ka “mums ir pieeja dažādiem pašdarbības kolektīviem un centīsimies organizēt uz priekšdienām vismaz vienu pasākumu mēnesī. Lai nav tikai uz Ziemassvētkiem”. Valcēniešu sarūpētās dāvanas uz aprūpes namu ceļos Ziemassvētku laikā, un līdz 22. decembrim katrs, kurš apņēmies dāvanu sagatavot, nu var izpausties savā izdomā un vēlmē dāvināt.
“Kur tad varēs redzēt to bildi,” man pēc kopējās fotografēšanās jautā kāds kungs. Kad saku, piektdienas “Ziemeļlatvijā”, viņš nopūšas, jo aprūpes namā uz visiem esot tikai viena “Ziemeļlatvija”. To izlasīt nemaz neesot tik viegli. Laikrakstu abonē no aprūpes nama līdzekļiem un saprotams, ka neviens no 64 te dzīvojošajiem nevar atļauties par saviem 10 eiro mēnesī avīzi. Varbūt to varat viņiem uzdāvināt jūs? Arī tiem, kas dzīvo Smiltenes vai Sedas aprūpes namā, un kādam, kas mitinās viens savā mājā, bet laikrakstu atļauties nevar. Bieži vien laikraksts ir vienīgā saikne ar sabiedrību, jo, dzīvojot četrās sienās, citādi nemaz nevar uzzināt, kā dzīve rit apkārt. Vēl mums ir teikuši, ka gaida laikrakstu kā draugu, ar ko parunāt. Kā uzzināt, kam laikraksts nepieciešams? Aprūpes namam vai kādai iestādei abonēt laikrakstu var vienkārši norādot adresi, bet, ja gribat iepriecināt kādu individuāli, bet nepazīstat nevienu, kuram laikraksta nav, jo nevar to atļauties, var pajautājiet sociālajam darbiniekam un viņi pateiks, kam jūsu palīdzība noderēs un sagādās prieku.
