Referendums ir beidzies, un tā rezultāts zināms – Latvijā paliks tikai viena valsts valoda – latviešu valoda.Ir svarīgi, ka valstī par valsts valodu noteikta tās pamatnācijas dzimtā valoda, bet tikpat nozīmīgi, lai mēs visi, kuri te dzīvojam, runātu vienā valodā arī pēc gara un būtības. Ja tas tā būtu, tad, iespējams, nevajadzētu rīkot referendumus. Diemžēl, pieejot šai lietai filozofiski, mēs pat zem viena valodas nosaukuma saturiski runājam dažādās valodās. Tautai un politiķiem ir atšķirīga valoda, arī politiskās partijas savā starpā nereti katra runā savā valodā. Vieni grib redzēt stipru valsti, kurā valda labklājība, citi domā par pašlabumu, noturēšanos Saeimā un krēsliem lieluzņēmumu padomēs. Atšķirīga valoda ir valsts varas koridoros un aizceļotāju uz ārzemēm vidū. Dažādās valodās runā arī ārsti, skolotāji un viņu jomas ministrijas. Katram sava valoda ir tiem, kuri pulcējas uz svinībām 9. maijā un kuri iet 16. marta gājienā uz Brīvības pieminekli. Tiem, kuri mūsu zemē dzīvo ar impēriskās Krievijas ambīcijām sirdī, velti rīkot latviešu valodas mācīšanās kursus un mācīt mūsu valsts vēsturi. Viņi paliks un runās arī turpmāk tikai savā impērijas valodā. Tagad premjers ir uzdevis ministrijām domāt par sabiedrības saliedētību, ir paziņots par iespēju parakstīties zem Labas gribas manifesta. Saliedētību nebūs iespējams panākt, runājot katram savas pārliecības un ambīciju valodā. Vai arī – runājot vienu, bet darot citu. Ar šo metodi lielu daļu vēlētāju piekrāpa Zatlera Reformu partija. Vispirms jāvienojas par kopīgu valodu valsts izaugsmē, tad saliedētība pati atnāks.
