Izsenis zināms, ka Smiltenes novads var lepoties ar kultūras un sporta tradīcijām. Pēdējo gadu laikā aizvien vairāk tiek modernizēta un attīstīta sporta infrastruktūra. Viens no Smiltenes lepnumiem ir pērn rekonstruētais Tepera stadions. Tajā visbiežāk var manīt trenējamies futbolistus un vieglatlētus. Pēc iedzīvotāju lūguma “Ziemeļlatvija” skaidro, cik stadions ir pieejams cilvēkiem, kuri nepārstāv konkrētu sporta klubu vai komandu, bet trenējas individuāli, tādējādi uzlabojot savu veselību un fizisko formu.
“Kādēļ Tepera stadions ir slēgts vasaras sezonā sestdienas dienā? Cilvēks, beidzis darba nedēļu, vēlas aktīvi atpūsties, paskriet pa stadionu, bet pulksten 11 dienā atduras pret slēgtiem vārtiem. Vai tad tas netika rekonstruēts, lai mums būtu kvalitatīvs stadions gan sportistiem, gan amatieriem? Esmu ievērojis, ka vasaras sezonā pat darbadienās vakarpusē reizēm vārtiņi ir aizslēgti. Manuprāt, loģiskāk būtu, ja karstajā laikā tas iedzīvotājiem būtu pieejams ilgāk. Nesaprotu, kādēļ Valmierā Jāņa Daliņa stadions jebkuram cilvēkam ir atvērts visu nedēļu, arī brīvdienās, bet mūsu pašu jaunais lepnums tiek turēts aiz sētas un aizslēgtiem vārtiem?” vēstulē “Ziemeļlatvijai” raksta sportiskais jaunietis Edgars Ozols. Līdzīgus jautājumus laikrakstam jau iepriekš uzdevuši smiltenieši, kuri ikdienā regulāri nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm.Zināms, ka 2014. gada augustā pēc rekonstruētā skrejceļa un vieglatlētikas sektora stadionu svinīgi atklāja Smiltenes novada sporta spēļu laikā, bet ikdienā treniņu un spēļu nolūkiem to izmanto Smiltenes BJSS audzēkņi un FK “Smiltene”. Turpretī iedzīvotājiem fiziskām aktivitātēm, precīzāk, skriešanai nācās nodoties Smiltenes ģimnāzijas sporta laukumā, kartingu trasē vai visbiežāk Niedrāja ezera mežos, jo Smiltenes novada pašvaldības īpašuma – Tepera stadiona – gan mazie, gan galvenie vārti bija slēgti. Pašvaldībā to savulaik argumentēja ar stadiona saudzēšanu, ļaujot izvairīties no vandālisma un nekārtībām, ņemot vērā pieredzēto. Pilsētā gadu gaitā notikuši vairāki gadījumi, kad tiek postīts un demolēts sabiedriskās vietās, piemēram, bērnu rotaļu laukumā, skeitparkā, ziemā pamanās sabojāt hokeja laukumā uzklāto ledu. Nesen ar krāsas baloniņu nopūsts vagoniņš līdzās kartingu trasei.Izrādās, situācija mainījusies, un tā ir pozitīva vēsts ikvienam veselīga un aktīva dzīvesveida piekritējam. Smiltenes novada Sporta pārvaldes vadītājs Guntars Markss atklāj, ka visu šo vasaru pilsētas stadions katru darba dienu un arī sestdienās ir pieejams fiziskām personām. Vārti tiek atslēgti no rīta, bet aizslēgti vakarā. Tā būšot līdz pat sezonas beigām. Tomēr jāņem vērā, ka, piemēram, sacensību un treniņu laikā skrejceļš var arī nebūt pieejams iedzīvotājiem. “Sporta skolas vieglatlētiem sezona ir noslēgusies, lielāks noslogojums šobrīd ir ar futbolistiem. Vēl ir arī sportisti, kuri nāk un trenējas individuāli. Audzēkņiem treniņi stadionā atsāksies rudenī,” informē G. Markss. Futbola treneris Andis Rozītis stāsta, ka patlaban futbolisti pilsētas stadionā trenējas divas reizes dienā. “Jā, sākumā bija tā, ka cilvēki nevarēja tikt laukumā, jo vārtus slēdza ciet, tad atkal vaļā. Dzīve piespieda rīkoties citādāk. Vienmēr esmu uzskatījis, ka pareizāk būtu ļaut darboties ikvienam, jo noslodze nav tik liela, kā šādā stadionā varētu būt. Tajos laikos, kad es uzturos stadionā, ievēroju, ka visai maz ir cilvēku no malas. Reizēm kāds veterāns paskrien. Daudz lielākas iedzīvotāju aktivitātes var redzēt ģimnāzijas sporta laukumā, kas, protams, arī ir pozitīvi,” saka A. Rozītis.“Ziemeļlatvijas” uzrunātie smiltenieši, kuri sporto amatieru līmenī savā brīvajā laikā, atzīst, ka līdz šim nav zinājuši par iespēju izmantot pilsētas stadionu, jo raduši pie vecās kārtības, meklējot alternatīvas.Šādu praksi piekopj Jāņa Daliņa stadionā Valmierā, kas iedzīvotāju vērtējumā nereti izskan kā labās prakses piemērs Vidzemē. Kopš šo stadionu no Valmieras pašvaldības pārņēma Vidzemes Olimpiskais centrs, teritorija katru dienu ir atvērta un pieejama sabiedrībai. “Mums ir skrejceļš, rotaļlaukums bērniem, vairāki citi sporta laukumi. Vasaras sezonā nav tādas dienas, kad tajā nebūtu cilvēku. Pēc stadiona pārņemšanas mēs tieši veicinām to, lai cilvēki nāk un izmanto piedāvātās iespējas. Viss ir bez maksas, izņemot tenisa kortu. Tas nav peļņas nolūkos, bet gan tāpēc, ka interese ir tik liela, ka visiem nemaz nebūtu iespēju to izmantot. Daliņos lielākoties tenisa kortus izmanto iesācēji un seniori. Savukārt stadions iecienīts ir jauniešu un sportistu vidū. Rūpējoties par iedzīvotāju labklājību, vakaros teritorija tiek izgaismota. Nedrīkst pieļaut, ka tik liela un sabiedriska vieta stāvētu tukša. Protams, naktīs tā ir slēgta,” stāsta SIA “Vidzemes Olimpiskais centrs” valdes priekšsēdētājs Artis Jansons. Arī nākotnes vīzija ir attīstīt vietu kompleksi, lai aptvertu pēc iespējas plašāku iedzīvotāju interešu loku. Līdzīgi kā citos stadionos, arī Valmierā izstrādāti savi iekšējās kārtības noteikumi, apmeklētāju pienākumi un atbildība, kas jāievēro. “Pēdējo septiņu gadu laikā nekādi lieli starpgadījumi nav notikuši. Novērošanas kameru ierakstus nācies izmantot ļoti reti, pietiek ar dežurantu. Jāteic, ka cilvēki kļuvuši apzinīgāki un kārtīgāki pat bez kontroles. Mums Rīgas ielā ir otrs stadions ar mākslīgo segumu. To bieži apmeklē bērni un tuvējo māju iedzīvotāji. Cilvēki atpūšas, sporto, viss ir kārtībā,” pieredzē dalās A. Jansons.“Vidzemes Olimpiskā centra” valdes priekšsēdētājs iesaka citām pašvaldībām nebūt pārlieku piesardzīgām, bet atrast labākos risinājumus tam, lai ieguvēji būtu visi – gan sportisti, gan sabiedrība.
