Vai iespējams rudenī vasaru saglabāt un neizlaist laukā no sētas? Ieejot Valkas pagasta Lugažu ciemata iedzīvotāju Aļinas un Josifa Staņēviču mājas pagalmā, tā vien šķiet, ka tas tomēr ir iespējams.
Visapkārt dobes pilnas koši sārtiem ziediem, bet par rudens tuvumu atgādina vien uz mauriņā noklātās segas izbērtās brūklenes. Jā, arī āboli un bumbieri, kas ik pa brīdim atraujas no zara un ar klusu būkšķi nokrīt zemē.Noderējusi agronomes pieredzeLugažu ciemata “Papardēs” Staņēviču ģimene dzīvo jau 20 gadus. Laika gaitā ap māju ir izveidots skaists dārzs, kas, runājot Aļinas vārdiem, veldzē dvēseli. Acīmredzot to augusta sākumā bija pamanījuši arī pagasta pārvaldes izveidotās komisijas locekļi, kuri apbraukāja pagastu un vērtēja sakoptākās sētas. Pirmo trīs laureātu vidū nokļuva arī “Papardes”. Vērojot dobju izvietojumu, jāsecina, ka tā var rīkoties tikai prasmīgs dārzu dizainers. Arī ziedu krāsas ir ļoti saskaņotas. “Pēc profesijas esmu agronome, kādreiz strādāju šejienes kolhoza dārzniecībā, tā ka man nav svešs arī dārznieces darbs,” pastāsta A. Staņēviča. Puķes saimniece dēstījusi ar domu, lai ziedi dārzu rotātu līdz vēlam rudenim. Īpaši košas ir pie pašas mājas ziedošas begonijas. Turpat tālāk mauriņu rotā tūjas, bet par dārza rozīnīti var uzskatīt krāšņo gladiolu dobi. “Tas ir mans sirds darbs. Dārzā mani neapgrūtina ne ravēšana, ne dobju rakšana. Man tā ir atpūta. Ikdienā strādāju sociālās aprūpes centrā “Valka”. Tur ir saspringts darbs. Pēc tā darbošanās dārzā man ir kā relaksācija,” skaidro A. Staņēviča. Ar ziediem apietas kā ar bērniemIevēroju, ka saimniece par augļu kokiem un ziediem stāsta tikpat kā par dzīviem savas sētas iemītniekiem. “Tas arī rada prieku, kad pret ziediem, piemēram, varu izturēties kā pret maziem bērniem. Lielākos darbos, nu kaut vai appļaut zāli dārzā, man palīdz vīrs. Visu tāpat nevaru paspēt izdarīt, ko iedomājos, ejot dārzā, jo ir arī citi pienākumi,” atzīst A. Staņēviča. Dārza dēļ neesot laika skatīties televizoru, to varēšot darīt ziemā. Saimniece gan uzskata, ka ar to neko nav zaudējusi. Tagadējās ziņas nekādu labo noskaņojumu neradot, tikai pie ziediem un augļu kokiem varot atgūt mieru.Dārza ierīkošana ģimenei prasījusi apmēram piecus gadus. “Tagad ir vieglāk, jo daudz ko var dabūt tepat tuvumā. Strenču kokaudzētavā izdevās iegādāties skaistas tūjas. Agrāk gan vajadzēja braukāt un meklēt ziedu sēklas. Atceros, ka Cēsu pusē nopirku īrisus un man tie dārzā bija pirmajai ciematā. Viss ir tapis pamazām un pakāpeniski,” apliecina A. Steņēviča.Viņa ir priecīga, ka izveidoto dārzu ievērojuši arī pagasta pārvaldes darbinieki, bet piebilst, ka neko nav darījusi ar nodomu iegūt atzinību. Viss paveiktais ir savam priekam.
