Laiks vēl gluži vasarīgs, taču sinoptiķi jau ziņo par rudens vēsumu un paredz, ka pirmais sniegs uzkritīs oktobra vidū. Paskatoties uz vēl zaļajiem kokiem, jau var pamanīt pirmās nodzeltējušās lapas, kas ar katru dienu kļūst vairāk. Tās atgādina – nāk rudens. Zinu, daudzi priecājas par šo gadalaiku, jo tas ļauj krāsās iemirdzēties visai dabai, tomēr man rudens vairāk asociējas ar strauji uznākušu tumsu, lietavām un vēja brāzmām. To visu iedomājoties, neviļus sažņaudzas sirds – cik īsa bija vasara. Un klāt tumšais skumju laiks. Cilvēki meklē izeju, un liela daļa to arī atrod – savos dārzos. Vasarā apmeklēju vairākas saimnieces, kuras var lepoties ar skaistiem dārziem. Vairums atbilžu uz jautājumu, kas liek visu dienu plēsties pa dobēm, bija – tas viss pašas priekam, labi, ja ir dārzs, kur var ieiet un relaksēties no ikdienas rūpēm. Dažas stāstīja, ka dārzu veido tā, lai tajā puķes ziedētu pakāpeniski visu vasaru līdz vēlam rudenim. Tā ap sevi iespējams ilgāk paturēt vasaras krāšņumu. Iepriekšējos gados pats pārliecinājos, kā tas ir, braucot novembra sākumā pa pelēku un krēslainu dabu pie kādas lauku saimnieces un ieraugot pie viņas mājas kā mazas, krāsainas svecītes ziedam vēlās rudens puķes. Arī tā var atrast prieku un spēku pārvarēt rudens pesimismu. Dārzs daudziem cilvēkiem ir kā maza saliņa, kurā var rast mieru un savu ilgu piepildījumu. Tā var ilgāk saglabāt vasarīgu noskaņojumu. Un tad – lai vējš dzenā pa zemi dzeltenas lapas, lai līst vēss un nemīlīgs lietus, bet man te ir savs dārzs ar puķēm. Protams, rudens arī tās ķers, bet tad vairs nebūs tik ilgs nākamās vasaras gaidīšanas laiks.
