Pārdevēja Irīna Beļajeva aizvadīto gadu uzskata par veiksmīgu visādā ziņā.
Pārdevēja Irīna Beļajeva aizvadīto gadu uzskata par veiksmīgu visādā ziņā. Viņai pārdošana ir kā sports – katrā nākamajā mēnesī jāpārdod ne mazāk kā iepriekšējā, turklāt ar ārēju eleganci un vieglumu.
“Ģimenē vienmēr esmu mācīta, ka pret citiem jāizturas tā, kā vēlos, lai izturas pret mani. Mani dzīve ir izmācījusi. Esmu stipra un varu izturēt daudz. Ja kādam varu palīdzēt, jūtos ļoti gandarīta,” pauž Irīna.
Viņai ļoti patīk strādāt tirdzniecībā, taču arī tur esot vēlams mainīt vidi. Iespējams, reizēm tas ir atkarīgs no darba devēja. Runājot par Valkas veikaliem, viņa labprāt strādātu “Oļupē” pie Ingas Bošas. Vasarā tur pārdevēja nedaudz pastrādāja, lai kāds veikala darbinieks tiktu atvaļinājumā. Katram cilvēkam ir savi plusi un mīnusi. Veikalu īpašnieki ir tādi paši cilvēki kā visi citi. Diemžēl nauda dažus samaitā. Irīna ir sajūsmā par pašreizējo tirdzniecības uzņēmuma “Elīze G” īpašnieci Sarmu Gulbi, kura attieksmes un cilvēcības ziņā var būt paraugs visiem uzņēmējiem.
I. Beļajeva, savulaik strādājot “Viktorijā”, saņēma aizrādījumu, ka pārlieku daudz sarunājoties ar pircējiem. “Es cienu savus pircējus un vienmēr pateikšu, kur izdevīgāk nopirkt to vai citu preci, kur tā ir lētāka un svaigāka. Reiz kāds pircējs pateicībā par precīzu informāciju nopirka to gabaliņu gaļas, kas nebūt nebija pirmā svaiguma. Varbūt to ne visi saprot, bet šādos brīžos jūtu, cik augstu novērtē manu darbu,” smaida Irīna. Viņa ir pārliecināta, ka darbam jāatdodas ar visu dvēseli. Cita ceļa nav. Viņa visiem visiem, kuriem pienācis nākamās profesijas izvēles laiks, iesaka darīt to, kas tuvu pie sirds. Irīna arī ir kļūdījusies, jo sākotnēji apguva šuvējas profesiju, taču drīz saprata, ka tā nav viņas vieta. Pārdevēja arī tagad ir saņēmusi labāk atalgotus darba piedāvājumus, taču allaž atteikusi, jo pašreizējais darbs ir ļoti tīkams. Viņa jūtas kā zivs ūdenī, lai gan profesionāli pārdevējas prasmes nav apguvusi.
Irīna grūtākos dzīves brīžos ir domājusi, kas notiktu, ja viņai aizliegtu strādāt par pārdevēju – tad pēdēja stundiņa klāt un laiks doties uz citiem medību laukiem. “Arī laulība ir kā loterijas biļete, un ja dažbrīd neveicas, tad darbā šīs negatīvās emocijas var kompensēt un dzīve nemaz nešķiet tik drūma. Katru rītu, kad pieceļos, novēlu labu dienu visiem un sev, lai katram būtu maizes gabaliņš un visiem pietiktu smaidu un labvēlīgas attieksmes. Mums, daudzām pārdevējām, apģērbā ir saspraustas drošības adatas, lai atvairītu pircēju nelabvēlīgo enerģiju,” stāsta Irīna. Viņa priecājas, ka Turnas tautas nams Jauno gadu sagaida ar lieliskiem jauniem aizkariem. Šādu brīžu dēļ uz darbu var iet ar pacilātu garastāvokli. Labs pārdevējs parasti ir labs psihologs. Irīna uzskata, ka gandrīz visi dzīvojam trūcīgi, un nākamā gadā vēl visiem, lai katrs varētu nopirkt tīkamu gaļas gabaliņu un varētu apciemot radiniekus svētku brīžos.
