Iespējams, ka vainojamas tās iespējas, ko cilvēkiem sagādā mūsdienu tehnoloģijas, galvenokārt internets. Nekad vēsturē cilvēkiem nav bijis tik daudz iespēju izklaidēties un izdarīties anonīmi, kas atslābina visāda veida bremzes. Atceros savus skolas gadus, kad bija parasts vienam otru apturēt nesakarīgu runu plūdos, sak, labāk paklusē, citādi kļūs redzams, ka esi pamuļķis. Tā kā neviens sevi par pamuļķi uzskatīt nevēlas, tad mūsdienās katrs var demonstrēt visus savus dotumus. Interneta vietnēs, kur viens otru īpaši uzkurina, diskusijas ātri vien nonāk līdz ļaunuma izvirdumiem. Pagājušajā gadsimtā šādi negāciju uzbangojumi atgadījās tikai politisko pārmaiņu brīžos, piemēram, 1940. gada vasaras notikumu gaisotnē. Varbūt liksies dīvaini, bet man par to atgādināja traģēdija ar cūku mēri Krimuldā, jo pirms padomju okupācijas tajā vietā atradās plaukstoša zemnieku saimniecība, ko bija iekopis Brīvības cīņu dalībnieks, ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvotais atvaļinātais pulkvedis. Kad 1940. gadā pienāca tā sauktā darbaļaužu vara, minēto saimnieku apcietināja un vēlāk nošāva pie Baltzezera. Par viņu esot uzrakstījuši ziņojumus veseli pieci tuvāko māju iedzīvotāji – aiz ļaunuma pret tiem, kas turīgāki. Šāds dzinulis vadījis daudzu revolūciju varoņus, kuri laikam domāja, ka vajadzīgs tikai bagātnieku mantību sadalīt visai darba tautai uz galviņām un tad uzreiz sāksies kaut kas līdzīgs komunismam. Šeit piebildīšu, ka nekrietno ziņojumu autoriem gan viņu personīgais liktenis nevienam nav bijis labvēlīgs, bet viņu sētā ļaunuma sēkla laikam šo novadu īpaši iezīmējusi.
Tomēr masveidīgumā ļaunuma izpausmes nekad nav bijušas tik apjomīgas, kā tas notiek mūsdienās. Un ne tikai pie mums Latvijā, jo, ja gribam būt patiesi, tad ASV Donalda Trampa uzvaru vēlēšanās nodrošināja sabiedrībā uzjundītais negatīvisma cunami, kam tagad seko pretēji iekrāsots cits cunami. Kur pazudusi izslavētā tolerance?
Par uzbrukumiem valdošajiem politiķiem jau esam pieraduši. Bet pavisam perversu iekrāsojumu uzrādīja tās ļaunuma un samazgu straumes, kuras nesen gāzās pār bijušās prezidentes akadēmiķes Vairas Vīķes-Freibergas galvu – par izraudzīto savas ģimenes kapa vietu. (Man šķiet, ka strīdiņos visiem piemirsies par Viļa Lāča kapa atrašanās vietu.) Paldies jāsaka Annai Žīgurei, kura pirmā publicēja protestu pret šādu gānīšanos, kas patiešām apkauno latviešu nāciju.
Kāds augsti izglītots ebrejs reiz teicis, ka internetā savus komentārus steidz publicēt tie cilvēki, kurus raksturo zems inteliģences līmenis, jo gudri cilvēki parasti katru savu teikumu mēdz pamatīgi apdomāt. Šeit patiešām pierādās fakts, ka piektās klases audzēknim neviens profesors nav autoritāte.
Lai kā mēs spriestu par mūsdienu izglītības sasniegumiem un trūkumiem, aizvien redzamāka kļūst humanitāro zināšanu nepietiekamība. Ne velti daudzās valstīs ir sākusies diskusija par “nelietderīgo lietderīgumu”, un šajā kontekstā jārunā par izglītības sistēmu orientāciju uz lietišķi pielietojamām zināšanām, vispārējās civilizācijas pienesumu uzskatot par praktiskai dzīvei nevajadzīgu balastu. Salīdzinājumam var apgalvot, ka pirmskara ģimnāzijās gūtā inteliģence var sacensties ar mūsdienu bakalaura izglītību, kaut fizikas un citu eksakto priekšmetu apguve mūsdienās ir laikmeta nepieciešamību līmenī.
Mums ir liels skaits cilvēku ar augstāko un vidējo izglītību, bet liela daļa no viņiem nezina, kur teikumā liekami komati, par valodas stilistikas smalkumiem nemaz nerunājot. Mums ir daudz svešvalodu pratēju, bet ļoti maz tādu, kas tekstus no svešvalodām spēj pārtulkot sakarīgā latviešu valodā. Dzimtās valodas prasme ir ikvienas personības garīgās kultūras pamats.
Pašlaik visi gudri runā, ka nepieciešama izglītības reforma. Tikai, kolīdz ministrija kādu reformu piesaka, tūdaļ sākas milzīgi protesti – līdz pat ministra demisijas pieprasīšanai.
Tiesa, šis tas vismaz eksperimentu līmenī tomēr notiek. Bet mani dara bažīgu, piemēram, nosliece vidējās izglītības saturu pakļaut “lietderīguma” sagudrojumiem. Lai mīļie bērniņi netiktu pārāk apgrūtināti ar mācīšanos un grāmatu lasīšanu, zaudētājas lomā tiek nostatīta dzimtā valoda un literatūra. Mūsu nacionālā literatūra un literārā valoda ir ar neilgu vēsturi, un nebūs liela nelaime, ja vidusskolas beidzējs nebūs dzirdējis par Apsīšu Jēkabu vai Juri Neikenu, bet neviens nedrīkstēs saukties par kulturālu cilvēku, ja nebūs lasījis “Mērnieku laikus”, Rūdolfa Blaumaņa un Annas Brigaderes galvenos darbus. Manus skolas gadus raksturoja prakse, ka katru klasi beidzot mēs saņēmām sarakstu ar ieteicamo literatūru, ko pa vasaras brīvlaiku vajadzēja izlasīt. Labi, es saprotu, ka mūsdienu jaunatnei būtu grūti apgūt Edvarda Virzas “Straumēnus”, jo grāmatā nav spraiga sižeta, bet mums obligāti būtu jālasa tie autori, kuriem ļoti bagāta latviešu valoda. Šeit nav jāaizmirst arī pēdējā laikā nopeltais Andrejs Upīts, svarīgi tikai, kurā klasē to apgūt. No jaunāko laiku rakstniekiem minami vispirms Vizma Belševica un Zigmunds Skujiņš. Starp citu, Zigmunds Skujiņš itin visur ņēma līdzi ietilpīgu piezīmju kladi, kurā pierakstīja katru dzirdētu neparastu vārdu vai sulīgāku salīdzinājumu, tāpēc viņa darbos neatradīsim nemotivēti lietotus žargonvārdus – neviena “forši” vai “uzpucēt”.
Kāpēc es par to rakstu? Tāpēc, ka šis ir tas izglītības apjoms, kas veido ikviena Gara kultūru. Un cilvēks, kuru raksturo izkopta Gara kultūra, nekad neatļausies anonīmi rakstīt internetā tādas nekulturālības, kādas iepriekšējo paaudžu atštaukas smērēja uz ķemertiņu sienām.
