Mākslinieki, ārsti, skolotāji, valsts pārvaldes darbinieki un vēl daudzu citu profesiju pārstāvji – tie viņi visi ir tagad, taču savulaik šos vairāk nekā simts cilvēkus vienoja kas cits – Siļķītes un Blomes pamatskola. Kavējoties skaistās atmiņās un ļaujoties sirsnīgām sarunām, kā arī saviļņojuma asarām, pavadīts Blomes skolas salidojums.
“Sajūtas ir vienkārši brīnišķīgas! Vakara sākumā izskatās, ka vairāk ieradušies vecāka gada gājuma cilvēki, taču jaunie, visticamāk, ieradīsies vēlāk uz balli. Visvairāk saviļņo satikšanās ar 1949., 1948. un 1947. gada absolventiem. Mums skolā ir dati, sākot no 1947. gada, bet zinu, ka bija vēl vecāki. No sirds priecājos, ka šie cilvēki vēl ir un atnāk uz salidojumu. Es raudu, raudu, raudu,” aizkustināta ir Blomes pamatskolas direktore Mudrīte Vestfāle. Arī no tālienesLiels prieks esot sastapt bijušos audzēkņus, kuri pie M. Vestfāles izglītojušies trīs paaudzēs. Salidojuma dalībnieki bija ieradušies no tālākām un tuvākām vietām. Skolas direktore zina stāstīt, ka ir vairāki kurzemnieki, kā arī atbraukusi bijusī skolniece no Anglijas. “Īpaši saviļņojošs mirklis piedzīvots, kad Siļķītes skolu apciemoja pēckara bērni, kuri tolaik pie sporta laukuma iestādīja bērzus. Šobrīd viņu stādītajiem kokiem ir jau sešdesmit gadu,” stāsta M. Vestfāle.Nav veiksmīgu vai neveiksmīguSvētku koncertā, kurā ar dejām, dziesmām un runām priecēja esošie un bijušie Blomes pamatskolas skolēni, uzrunu teica Blomes pagasta pārvaldes vadītājs Gaidis Bogdanovs. “Viens cilvēks man salidojumā bilda, ka mācījies Siļķītes skolā un ar pamatskolu viņam nav nekādas saistības, bet ir viens vārds, kas saista mūs visus, un tā ir Blome. Šis mazais, fantastiskais pagastiņš, kurā dzīvo sirsnīgi ļaudis. Šovakar šeit nav veiksmīgāku vai neveiksmīgāku cilvēku. Jūs ikviens varat būt lepns, ka esat beidzis Blomes skolu,” klātesošos uzrunāja G. Bogdanovs.Kautrīgākie kļuvuši komunikabliPirms 37 gadiem Siļķītes skolu absolvēja Indra Baumane (toreiz Tillere – red.). Tolaik viņi klasē bija 18 bērni, taču salidojumā satikās desmit, divi no klasesbiedriem jau aizgājuši viņsaulē. “Pirms septiņiem gadiem mums bija klases salidojums. Jāsaka tā – tie, kuri toreiz ieradās, atbrauca arī tagad. Tieši pašu blomēniešu bija mazāk, taču atkalredzēšanās tāpat bija ļoti jauka, jautra un sirsnīga. Interesanti, ka skolas laika kautrīgākie nu kļuvuši ļoti komunikabli, kopā varējām kārtīgi izsmieties un izdejoties. Bija līdzi paņemti albumi, atcerējāmies arī sastrādātos nedarbus,” stāsta Siļķītes skolas absolvente. Vēl šodien spilgti atmiņā palikusi klasesbiedra liepājnieka Jura Makarova nerātnība – viņš Ļeņina attēlam piezīmējis klāt ragus, par ko saņēmis kārtīgu pērienu. Turpmāk satiksies katru gadu1975. gada absolventu klase vienmēr bijusi draudzīga un saliedēta, neaizmirstot par savām audzinātājām Maldu Āgari un Zinu Burovu. Abas audzinātājas salidojumā neieradās, taču tas neliedza bijušajiem skolēniem apciemot viņas mājās, kā to darīja arī citi salidojuma dalībnieki. “No tiem skolotājiem, kuri mums savulaik mācīja, palikuši ir tikai trīs. Devāmies pie skolotājām, dziedot “Dar’ man, tēvis, pastaliņas”. Sākumā viņas kā nenāca tā nenāca pie durvīm, bet pēc tam jutām, ka bijām gaidīti. Norunājām, ka turpmāk visi satiksimies katru gadu, jo laiks ir nepielūdzams. Būs atkal, ko gaidīt,” nosaka I. Baumane.
