Ierasties darbā naktskreklā un dienas vidū aizlavīties līdz virtuvei, lai pagatavotu ķiplokmaizi, kad tā sakārojas, ir redzamākie “darbs no mājām” ieguvumi. Laikraksta “Ziemeļlatvija” redakcija līdz ar ārkārtas situācijas izsludināšanu operatīvi pārkārtoja darba ikdienu un lielākā daļa darbinieku nu laikrakstu gatavo attālināti. Sēžam savās mājās un darām darbu. Vai tas ir vieglāk? Nē, protams, bet kam tad šajā situācijā ir vieglāk un labāk? Dzīve spiež piemēroties.
Preses un mediju loma allaž bijusi svarīga, bet īpaši nozīmīga tā kļūst krīzes situācijās, kad iedzīvotājiem jāsniedz pārbaudītas un reālas ziņas, jāskaidro situācija, noteikumi utt. Laikraksta gatavošana ir komandas darbs, un, tiklīdz izkrīt viens posms, laikraksta izdošana ir apdraudēta. Ierastā darba pārkārtošanu veicām, lai maksimāli mazinātu riskus, ko varētu radīt situācija, ja vīruss kādu dienu nokļūtu arī līdz redakcijai. Tagad lielākā daļa darbu veicam no mājām, bet tas nenozīmē, ka redakcijas durvis ir slēgtas – abonentus gaidīt gaidām un apkalpojam.
Protams, šajā krīzes laikā daudzas lietas cilvēki ir aicināti un spēj veikt attālināti, laikrakstam sludinājumus pārsvarā iesniedz e-pastos un pa tālruni, arī intervējam cilvēkus pa telefonu, bet ne visu tā var. Piemēram, mums ir abonenti, kas laikrakstu saņem redakcijā, jo izvēlējušies to bez pasta piegādes. Pie mums nemēdz būt lieli ļaužu pieplūdumi, apmeklētājs atnāk, paņem laikrakstu un dodas prom. Ne visiem ļaudīm ir datori, internetbankas, tāpēc pie mums nāk arī abonēt laikrakstu. No savas puses gādājam par tīrību, regulāri tiek nodezinficēti galdi, rokturi, krēslu malas. Redakcijas durvis ir atvērtas kā Valkā, tā Smiltenē. Administratore Anita Kopštāle uzsver, ka joprojām cilvēki maldīgi jauc atbildības sfēras, proti, neatkarīgi, kur jūs abonējat laikrakstu, vai tas ir pasts, vai redakcija, vai internets, par laikraksta piegādi gādā pasts. Ja nu laikraksts nez kāpēc nav atnests, zvaniet uzreiz pastam. Mēs ražojam saturu, izdodam avīzi, bet piegādi nodrošina pasts.
Vēl redakcijā uz vietas, bet atsevišķā kabinetā palikušas maketētāja Olita Užane un žurnāliste Inga Karpova. Pārējie gan strādā savos improvizētajos mājas birojos. Arī korektore strādā mājās. Protams, visu šo laiku pastāv baža, vai, neredzot kopā visu laikrakstu, bet vien katrs savu darba daļu datorā, nevis, kā bija ierasts, arī uz papīra, neiesprūk kādas kļūdas. Tad nu esmu teikusi darbiniekiem un saku jums, mīļie lasītāji, – ir ārkārtas situācija un mēs cenšamies, cik varam, lai laikraksts būtu un tajā – svarīgas ziņas, jauki cilvēkstāsti, tāpēc, ja nu kāda kļūda iespruks, no tā neģībsim, labi? Pašlaik gan šķiet, ka mums tīri labi izdodas.
No savas puses varu teikt, ka šī situācija ir liels pārbaudījums kolektīva spējai piemēroties jaunajiem apstākļiem, ierastās kārtības pārskatīšanai un katra prasmei sevi organizēt. Viens ir pārnest uz mājām datoru, otrs saplānot savu darbadienu, nodalot darbalaiku no pārejās dienas. Jāatzīst, ka pirmajās divās nedēļās man pazuda ierastais ritms darbs – māja. Automātiski diennakts sadalījās divās daļās – darbadiena un nakts. Sagadījās, ka paralēli darba pārkārtošanai, satraucošajiem notikumiem, kas gāzās kā vilnis virsū un prasīja maksimālu uzmanību notikuma attīstībai, bija jāuzraksta divi projekti. Nemanot secināju, ka pie datora sēžu kā astoņos no rīta, tā deviņos vakarā. Līdz šim normālajā dzīvē biju sev uzlikusi liegumu, atnākot no darba mājās neieslēgt datoru bez kādas lielas vajadzības. Ziņām un jaunumiem, arī facebook ierakstiem līdzi sekoju vien telefonā, nu darbs mājās šo sistēmu izjauca pilnībā. No šīs nedēļas esmu apņēmusies sadalīt savu dienu, it kā es atrastos redakcijā, nevis mājās. Kā tas izdosies, rādīs laiks, jo, neapšaubāmi, ārkārtas situācijā daudz vairāk iznāk sekot līdzi valstī notiekošajam, lai nepalaistu garām kādu jaunumu, kas jāpaziņo iedzīvotājiem.
Protams, ir gandarījums, ka spējam veikt darbu arī attālināti, ar kolēģiem sazināties e-pastos, pa telefonu un skaipā, bet šī situācija ļoti labi parāda, ka cilvēciskie kontakti un kopā būšana ir daudz nepieciešamāka nekā, dzīvojot ierastā ritmā, iedomājāmies. Vairāk par visu man pietrūkst kolēģu, sarunu par darbu un dzīvi vai vienkārši būšana redakcijā. Ikdienā nemaz tik bieži mēs to neapzināmies, ka nākt uz darbu un satikt kolēģus, ikvienu apmeklētāju ir laime.
Vienīgā “izredzētā” žurnāliste, kura fiziski atrodas redakcijā, ir Inga Karpova. “Priecājos, ka man ir izdevība strādāt ierastajā vidē – birojā. Ievērojam piesardzību, bieži mazgājam rokas un dezinficējam virsmas. Pašlaik galvenais uzdevums ir lasītājiem sniegt patiesu informāciju. Rakstīt arī par labām lietām. Atzīšos, ir nedaudz bēdīgi, ka izpaliek kopā strādāšana ar kolēģiem, bet cerams, ka ilgi tas neturpināsies,” raksta Inga.
Pēc pirmajām trijām nedēļām, kas pavadītas mājās, strādājot attālināti, žurnāliste Sandra Pētersone secina, ka būtiski nekas nav mainījies – arī mājas apstākļos tiek aizvadīta intensīvi noslogota, pilna darbadiena ar aptuveni vienu brīvu stundu, bieži pat mazāk, pusdienu pagatavošanai mājās.
“Izmaiņas ir tajā, ka, strādājot mājās un ievērojot distancēšanās ierobežojumus, visa mana saziņa ar intervējamajiem cilvēkiem notiek tikai tālruņa sarunās vai Facebook. Nav tiešu interviju aci pret aci, jā, nav arī klātbūtnes pasākumos, kā agrāk, bet tagad tāda klātbūtne nemaz nav iespējama, jo pasākumi nenotiek, savukārt iestādes, uzņēmumi, zemnieku saimniecības un citi ļaudis arī ievēro distancēšanos. Jā, vēl būtiski ir mainījusies ziņu tematika, jo galveno vietu diemžēl tajā ieņem “Covid-19”. Turu īkšķi par visiem mūsu puses iedzīvotājiem, it īpaši par mediķiem, lai mums visiem vīruss iet secen, tāpat vēlu uzņēmējiem izturēt šo laiku un noturēt savus uzņēmumus, lai cilvēkiem mūsu novados pēc krīzes būtu darbs un nauda. Kaut kad taču šim ārkārtas stāvoklim jābeidzas. Un tā kā šobrīd populārs ir jautājums, kas būs pirmā vieta, uz kurieni katrs dosies pēc krīzes beigām, tad man, ļoti iespējams, tā būs sporta zāle. Diemžēl neviens fizisks darbs nespēj kompensēt sekas ilgstošai sēdēšanai pie datora kā trenažieri un spēka vingrojumi ar hantelēm, to man ļoti pietrūkst,” saka Sandra.
Dažus soļus no redakcijas darba vieta (mājas) ir korespondentei Santai Sinkai. Lūk, ko saka viņa: “Esmu pateicīga vadībai par rīkojumu strādāt attālināti, tādējādi izrādot rūpes par mums. Jāatzīst, ka pirmā nedēļa ārkārtējā stāvokļa apstākļos bija emocionāli smagākā. Gan pašas rakstos, gan ziņu tematos internetā un video tiešraidēs bija viens vienīgs temats – “Covid-19”. Arī tagad nav lielu izmaiņu, atšķirība ir tajā, ka pamazām apzinos jaunās dzīves apstākļus, cenšoties ar tiem aprast. Nekad dzīvē tik daudz laika neesmu pavadījusi mājās kā tagad. Savulaik man ir izpalikuši gan dekrēta, gan bērna kopšanas atvaļinājumi, jo bija jāmācas. Kā es jūtos savā pilsētas divu istabu dzīvoklītī, kas nu kļuvis arī par manu jauno darba vietu un meitai skolu? Mājas man ir ļoti mīļas, disciplinēt sevi darbam tajās nav grūti. Slodze patiesībā ir lielāka, interviju skaits dubultojies un tēmas kļuvušas interesantākas. Esmu novērojusi, ka cilvēki (tos, kurus uzrunāju intervijām) ir ļoti pieejami, atvērti, atsaucīgi un iejūtīgāki. Vairs neviens nav tik aizņemts, lai atliktu intervijas. Pieļauju, ka mainījusies ir domāšana un attieksme. Te nāk prātā Ziedoņa teiktais: “Laiki nav svarīgi, svarīgs ir cilvēks.” Un vēl, sen nebiju izjutusi tādu gandarījumu par savu darbu kā šajās nedēļās. Par to, cik nozīmīgs tas ir, ka esam tie, kas veido sabiedrisko domu.”
Reklāmas speciāliste Līga Orleana atzīst, ka strādāt mājās viņai patīk, ja vien tas nebūtu obligāts noteikums un iespējamas būtu regulāras tikšanās redakcijā. Arī viņai pietrūkst kolēģu. Jāpiebilst, ka Līga, tāpat kā portāla redaktore Ance Andrējeva-Empele, ir ne tikai darbiniece, bet darba apvienošanas kārtībā arī skolotāja un bērnudārza audzinātāja. Tā kā viņu bērni ir vēl par mazu, lai uzdotos uzdevumus kā skolā 1. klasē, tā mūzikas un mākslas skolā spētu veikt bez mammas palīdzības, tad Līgai un Ancei kā universālajiem kareivjiem jāspēj vienlaikus darīt darbu un skolot bērnus. Klausoties, kas dienas laikā jāpaveic, rodas priekšstats, ka no bērniem tiek prasīts pārlieku daudz un slodze ir daudz lielāka nekā skolā. Diez vai kāds ņem vērā to, ka mazajiem skolēniem vajadzīga vecāku palīdzība, bet vecākiem ir arī jāstrādā.
Mūsu visu dzīves ir izmainījušās, neatkarīgi no tā, vai joprojām ejam uz darbu vai strādājam mājās, vai, kas ir visnepatīkamāk, darba nav vispār. Mēs, laikraksta veidotāji, par savu pienākumu uzskatām strādāt, lai laikrakstā būtu ne tikai aktuālākā un svarīgākā informācija saistībā ar koronavīrusu, bet arī, kā rit dzīve mūsu novadu ļaudīm. Šobrīd tikties klātienē cilvēkiem nav ļauts, daudzi savās mājās jūtas vientuļi, tāpēc ceram, ka laikraksts ir gaidīts un tas šobrīd ir bezmaz vai vienīgais, kas var nākt ciemos. Lai veselība pastniekiem, kas “Ziemeļlatviju” nogādā līdz jūsu pastkastītēm!
