VAS “Latvijas Pasta” pastniekiem, ik dienu piegādājot klientiem korespondences sūtījumus un preses izdevumus, nākas sastapties ar dažādām piegādes grūtībām. Lielākās no tām – klaiņojoši un nepieskatīti suņi, kā arī nepiemērots pastkastīšu izvietojums, izmērs un bojājumi.
Santa Sinka
“Latvijas Pasts” atkārtoti mudina iedzīvotājus pievērst uzmanību šīm problēmām, lai uzņēmuma darbinieki spētu nodrošināt pasta sūtījumu kvalitatīvu piegādi adresātu norādītajās dzīvesvietās. “Jau vairākus gadus aicinām savus klientus risināt nepieskatīto suņu problēmu, pastnieku darbu joprojām apgrūtina neapzinīgi suņu saimnieki. Realitātē tas nozīmē apdraudējumu pastnieka veselībai, kā arī nepiegādātus sūtījumus klientam, jo pastniekam nav jāriskē ar savu veselību vai dzīvību darba pienākumu veikšanas laikā. Aicina dzīvnieku saimniekus būt uzmanīgākiem un atbildīgākiem, jo lielākajā daļā negadījumu, kas saistīti ar mājdzīvniekiem, vainīgi ir tieši saimnieki, kuri dzīvniekus atstāj bez uzraudzības,” informē “Latvijas Pasta” Ārējo komunikāciju vadības daļas vadītāja Gita Valtenberga.
Ir agrs darba dienas rīts, “Ziemeļlatvija” dodas uz Smiltenes pasta nodaļu, kad tur vēl var sastapt vietējos pastniekus. Notiek liela rosība, tiek šķirotas vēstules, paciņas un preses izdevumi, lai tos pēc iespējas ātrāk varētu izvadāt pa mājām.
Pastnieces, kuras iznēsā pastu pilsētas robežās, stāsta, ka kaut gan pašām mājās ir četrkājainie draugi, reizēm, darot savu darbu, jūtas nedroši. Ne vienmēr tas ir klaiņojošs suns, pietiek, ja privātmājā, metot pastkastītē presi vai vēstuli, otrpus sētai divās kājās pieslējies nikni rej liela auguma suns. “Protams, savs īpašums ir jāsargā, bet mums arī jāpadara savs darbs,” piebilst viena no pastniecēm.
Smiltenes pasta nodaļas vadītāja Dagmāra Zirdziņa stāsta, ka problēmas ar nepieskatītiem un klaiņojošiem suņiem pastāv, taču mūspusē to ir salīdzinoši maz. “Darbinieki ziņo tikai ārkārtas gadījumos, un tādi nenotiek bieži. Parasti ar suņu īpašniekiem pārrunājam šīs lietas, jo visiem jau kopā jāsadzīvo. Bez nepieskatītiem mājdzīvniekiem vēl viena problēma ir pastkastīšu novietojums vai neatbilstošs noformējums, kas ietekmē savlaicīgu pasta piegādi. Tādos gadījumos lūdzam pastkastītes pārlikt ērtāk piekļūstamā vietā, ko iedzīvotāji arī ņem vērā. Tomēr, ja ir kādi šķēršļi, ar ko ikdienā saskaras pastnieki, ziņojam vadībai, kas lietu risina tālāk,” teic Smiltenes pasta nodaļas vadītāja.
Smiltenes pasta nodaļa apkalpo pilsētas iedzīvotājus, kā arī Brantu, Smiltenes, Launkalnes, Blomes, Bilskas un Vijciema pagastu ļaudis. Vaicāts, ko visbiežāk cilvēki saņem pastkastītēs, D. Zirdziņa atbild: “Pārsvarā jau lasa “Latvijas Avīzi” un mūsu pašu “Ziemeļlatviju”. Vēstuļu daudzums laika gaitā ir samazinājies, taču cilvēki tāpat daudz raksta viens otram, šādā veidā arī sazinās ar radiem ārzemēs.”
“Latvijas Pasts” lūdz arī vietējās pašvaldības informēt savus iedzīvotājus par sakārtotas un drošas vides nozīmīgumu, kā arī aicina rūpēties par tās uzraudzību, lai neradītu apgrūtinājumus iedzīvotājiem un netraucētu “Latvijas Pastam” nodrošināt kvalitatīvu korespondences piegādi visā valsts teritorijā.
VIEDOKĻI
Sava darba ikdienu atklāj pastnieces
Sarmīte Špate, Smiltenes pasta nodaļas pastniece – autovadītāja, lauku reģionos aizvieto kolēģus atvaļinājuma un slimības laikā:
– Ikdienā nogādājot pasta sūtījumus cilvēkiem, preses izdevumus un vēstules ievietoju pastkastītēs, bet vēl jau ir ierakstītās vēstules, kas adresātam jānodod rokās, un pensija. Pensijas dienas cilvēki zina un mūs jau gaida. Tad, kam jau ir, tie savus suņus piesien, bet, kad jāiet ar ierakstīto vēstuli, tad gadās, ka sētā sagaida suns. Vairs nekāpju ārā no mašīnas, bet uzpīpinu un pagaidu, kad atnāk saimnieks. Zinu, ko tas nozīmē, kad, nogādājot pastu, sakož suns, jo savulaik pati to piedzīvoju – sāpīgi, potes pret trakumsērgu, brūce lēni dzīst. Toreiz suns iekoda kājā, saimniece bija ļoti satraukusies. Tas atgadījās pirmajos gados, kad sāku strādāt. Jāatzīst, ka vairāk jāuzmanās no mazajiem suņiem, kuri tos lielos uzkūda. Lai izvairītos no starpgadījumiem, citreiz mašīnā stāv kāds našķis suņiem.
Gadu gaitā nogādājot korespondenci un pensiju lauku iedzīvotājiem, viņi pastniekiem kļuvuši par paziņām. Citās mājās esam ļoti gaidīti, cilvēki pat uzklājuši galdu, grib parunāties par dzīvi. Tas man šajā darbā arī patīk visvairāk – saskarsme ar cilvēkiem.
Ja kāds saka, lauki kļūst tukšāki, negribas tam piekrist. Piemēram, Launkalnes pagastā ceļ vairākas jaunas mājas.
Ramona Egle, Smiltenes pasta nodaļas pastniece ‒ autovadītāja Brantu pagastā:
– Visi Brantu pagasta suņi ir labi, jo šo aptuveni desmit gadu laikā esmu ar tiem sadraudzējusies. Par laimi, pildot darba pienākumus, man nav nācies saskarties ar tādām situācijām kā kolēģēm. Smejos, ka pagastā trakākais suns esmu es.
Mani visvairāk priecē tas, ka mūsu pagastā ir sataisīti daudzi ceļi, vienīgi mežinieks tagad vienu pabojājis, vedot no meža ārā malku. Atceros, ka pirmsākumos nācās braukt pa tādiem ceļiem, ka mašīnu gandrīz vai klēpī jānes, tagad cepuri nost. Kopš pagasta pārvaldes vadītāja ir Mārīte Treijere, ceļu stāvoklis būtiski uzlabojies.
