Šodien vārdadienu svin Valdi, Voldemāri un Valdemāri. Valkā praktizējošais ģimenes ārsts un narkologs Valdis Ķiris domā, ka viņš ar savu vārdu labi sadzīvo, jo tā raksturojumu var attiecināt arī uz savu dzīvi.
Viņš atzīst, ka ikdienā ir sirsnīgs, jo ārsts citāds nemaz nedrīkst būt, bet no mākslām vislabāk patīk mūzika. “Bērnībā mācījos mūzikas skolā. Tur iemīlēju klasisko mūziku, kas man joprojām patīk. Roks mani tā nevilina,” saka V. Ķiris.
Vārdā reti kurš saucViņu gan tagad reti sauc vārdā. Darbā Valdi uzrunā par dakteri, ārstu vai kolēģi, savukārt medībās dēvē par prezidentu vai priekšnieku, jo V. Ķiris ir arī medību kluba “Zīle” vadītājs. Valdis domā, ka vecāki šo vārdu izvēlējās tādēļ, ka vēlējās līdzīgus vārdus abiem bērniem. “Man iedeva vārdu Valdis, bet dvīņu māsai – Valda. Tā viņiem bija vienkāršāk,” smej V. Ķiris. Viņš jūtas laimīgs, ka toreiz televīzijā nav bijuši Latīņamerikas seriāli, kuru dēļ varētu tikt pie eksotiska vārda. Viņš ieguvis tradicionālu latviešu vārdu un tādus iedevis arī saviem bērniem – Ievai un Mārtiņam. “Tagad aizvien biežāk parādās visādi Hosē Ignasio un līdzīgi. Tās ir šo seriālu sekas,” secina V. Ķiris. Savai vārdadienai Valdis īpašu nozīmi nepiešķir. “Neko sevišķi tai negatavojos. Pasēžam pie svētku galda visa ģimene kopā un ar to arī vārdadiena nosvinēta,” apliecina V. Ķiris.Medicīnu viņš izvēlējies par dzīves mērķi, jo viss mūžs bijis saistīts ar to. “Man mamma bija mediķe, turklāt bērnībā daudz slimoju. Taču, kopš izvēlējos ārsta profesiju, vairs neesmu slimojis. Tikai šad tad esmu noķēris iesnas,” saka V. Ķiris. Pašlaik meita Ieva turpina ģimenes tradīcijas, strādājot par acu ārsti Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcā. Ārste ir arī viņa dzīvesbiedre Marianna, kura pieņem pacientus blakus istabā. Kad jautāju, vai viegli visu laiku būt kopā ars sievu, Valdis smej, ka drīzāk jau grūtāk ir viņai. “Pirms nedēļas brīvdienām viņa šad tad pajautā, vai sestdien braukšu medībās. Ja atbildu, ka nē, tad nereti nākas noklausīties – atkal būsi man uz kakla,” ar humoru bilst Valdis.Kad pēc augstskolas Valdis ieradās Valkā, visi labākie ārstu štati jau bija aizņemti. Atlika strādāt par terapeitu un narkologu. Narkoloģija sākumā viņam bija uzspiesta lieta. Kopā ar viņu Valkā sāka strādāt vairākas jaunas mediķes, viņš bija vienīgais vīrietis. Tad arī viņam uzticēja narkologa amatu. Valdis uzskata, ka situācija alkohola lietošanā kļūst aizvien trakāka. “Vainojama ir arī valsts politika. Tā saucamie bomži nevienam nav vajadzīgi. Padomju laikos viņus sauca uz biedru tiesām vai izskatīja viņu lietas partijas sapulcēs, tagad izsniedz talonus ēdināšanai, un viss. Es uzskatu, ka narkotikas, kas nāk iekšā, ir mežonīgā kapitālisma sekas. Mūsu pusē gan smago narkotiku nav, jo te nav pārlieku bagāti cilvēki. Tās maksā pamatīgu summu. Tomēr kaut kādas draņķības lieto arī šeit,” atzīst V. Ķiris.Medībās aizmirst ikdienas problēmasUz medībām viņu pamudināja tēvs. Taču Valdis ilgu laiku pretojies un nav vēlējies medīt. “Medībās sāku iet tikai no 33 gadu vecuma. Tagad tās man ir iepatikušās, jo, kad staigāju pa mežu, varu pilnībā aizmirst ikdienas problēmas. Kad esmu dienu nosēdējis kabinetā un visas negācijas par slimībām uzklausījis, tad mežs nāk kā jauka atslodze. Ir bijušas vairākas veiksmes. Esmu nomedījis vismaz pāri no visiem Latvijā dzīvojošajiem meža zvēriem. Pat tāds retums kā lūsis ir manā kontā. Vienīgi zosis vēl nav laimējies nomedīt,” stāsta Valdis. Kad sākās pārmaiņu laiki, Valkas mednieki nodibināja savu klubu “Zīle” un kopš tā laika Valdis vada šo klubu.Vēl viņam ļoti patīk ceļot. Brīvajā laikā ar sievu Mariannu ir apceļojuši visu Eiropu, pabijis arī Krievijā. V. Ķiris: “Kādreiz vēlos palikt mājās, bet sieva mudina – jābrauc, un viss.VĀRDA NOZĪME UN SKAIDROJUMS
