Masu medijos ik pa laikam parādās informācija, ka pasaulē ekonomiskā situācija uzlabojas un zemākais krīzes lejupslīdes punkts esot pārvarēts. Raksta arī, ka mūsu valstī vērojama ekonomiskā atlabšana. Šādas ziņas parādās, tuvojoties rudenim, kuru vēl pirms neilga laika politiķi savās nākotnes prognozēs paredzēja kā vissmagāko posmu pašreizējā krīzē. Līdztekus šai informācijai notiek arī dažādas grandiozas aktivitātes, kurās piedalās un kuras slavē gan Valsts prezidents, gan viņam tuvāk stāvošie valstsvīri. Kā viena no tādām jāmin skrējiens “Sirdspuksti”. Jā, arī Likteņdārza veidošana, kurā aicina piedalīties visu Latviju. Pati par sevi tā nav slikta lieta, bet uz pašreizējās situācijas fona šīs skaļi izreklamētās aktivitātes vairāk atgādina cenšanos novērst uzmanību no patiesi aktuālajām šodienas problēmām. Izņemot minēto, nav novērojams, ka valdība un parlaments būtu tikpat nopietni ķēries pie saimnieciskās un sociālās dzīves uzlabošanas. Gluži otrādi, tiek veidoti arvien jauni kantori ar algām to darbiniekiem, kas uz kopējā fona liek šaubīties, vai ierēdņus skars tāds pats ienākumu samazinājums kā visus citus strādājošos. Ir uzpūsti jaunizveidoto novadu vadības aparāti, arī Rīgas dome neguļ un rada birokrātijas apkarošanas nodaļu, kas patiesībā tā pati birokrātija vien ir. Baidos, ka vissmagākais posms trūkuma piedzīvošanā Latvijā vēl priekšā un cenšanās tautai aizmālēt acis tautu neglābs. Drīzāk līdzšinējās aktivitātes liks kārtējo reizi pārdomāt, vai par tādu valsti cīnījāmies.
