Ja alkohola lietošana sabiedrībai ir tikai laba, patīkama, neatmetama tradīcija un paradums, tad jābeidz tukšu runāt un rakstīt par tā lietošanas kaitīgumu. Tā var runāt un spriest tikai līdz brīdim, kad paši saskaramies ar alkohola radīto postu un sākam ņemt vērā citu dzīves. Par dzērumā radītiem noziegumiem, par postu, kas rodas veselībai, audzināšanai un saimnieciskai dzīvei no alkohola lietošanas, ir jāzina patiesība. Patiesības noklusēšana vienmēr un visur ir meli. Jāzina katram, ka alkohols, tāpat kā heroīns, marihuāna un opijs, ir visklasiskākā narkotika, jo iedarbojas uz nervu sistēmu un izmaina tās dabīgās darbības iespējas.No alkohola lietošanas mazāk cieš pats dzērājs, bet desmitkārt vairāk – visi tuvinieki, apkārtējie cilvēki, valsts un visa sabiedrība. 80% noziegumu veic reibumā. Dzērājs kļūst invalīds, kuru pat citi dzērāji atstumj. Tā nevajadzīgi jānoslogo pašvaldība, policija, tiesu sistēma, medicīnas iestādes un sociālais dienests. Šāda sloga sabiedrībai var nebūt. Lai nevajadzētu sevi apgrūtināt ar sev neizdevīgām domām, izvēlamies melot. Aizsedzamies ar to, ka dzeršanas rituāli ir neaizskarami, jo tie ir visur, un izgudrojam melus, sašaurinām spriedumus, ka iespējams dzert ar mēru. Noziedzīgi! To darām tikai tamdēļ, ka pašiem patīk dzert un pietrūkst dūšas atmest iesakņotos rituālus.Bērniem mācām izsargāties no slimībām, bet nedzeršanā piemēru nerādām. Ar dzeršanu ir kā ar infekciju: ja saskarsies ar to – būs slimība. Tā pirmā glāze ar alkoholu ir sākums dzeršanai. Gaidi, kā tas nākotnē beigsies… Alkohols un citas narkotikas darbojas ar vienīgi tām piemītošām īpašībām. Dzeršanu un alkohola lietošanas tradīcijas aktīvi aizstāv visi, kuri dzer, jo tās, esot gadsimtu neaizskaramas tradīcijas, un, ja tā ir, tātad labas, nemaināmas. Kāpēc neaizskaramas? Viscītīgāk dzeršanu aizstāv alkohola ražotāji un tirgotāji ar skaistām, viltīgām, uzbāzīgām reklāmām. Vienlaikus visām pudelēm necili pievieno dzeršanai nekaitīgu norādi – “Alkoholam ir nelabvēlīga ietekme”. Kāda ietekme, uz ko tas jāattiecina, to nesaka. Alkoholu pirkt netraucē naudas trūkums un pie rokas tēvam esošais dēlēns: “Tēt, tu solīji šoreiz nepirkt šņabi!” Reklāmdevēji, ražotāji un pārdevēji visu atbildību par alkohola radīto postu noveļ uz alkohola pircēja apziņu, kuras viņam diemžēl vairs nav. Varbūt, ka runāsim arī par cilvēktiesībām… dzert vai nedzert!? Ja reklamētāji tiešām brīdinātu dzērāju, pircēju, tad neizpaliktu brīdinājums, ka alkohols nešķīdina muskuļus un kaulus, bet smadzenes gan. Nesaka, ka nav iespējama mērena dzeršana. Dzērājam mēru nenosaka rūpīga laborante, kura bīstamas vielas apzinīgi dozē. Cik pasaulē ir miljoni dzērāju, tik mēru, jo neesošo dzeršanas mēru iedomājas katrs pats, un tad nodzeršanās tautām un cilvēkiem izplatās kā ugunsgrēks. Latvija izdzertā alkohola vērtējumā Eiropā ir otrajā vietā. Latviju pārspēj Luksemburga. Nevainosim dzeršanas nelaimēs šauri tikai dzērājus. Tādām nelaimēm šādā situācijā jābūt. Neaudzinām nedzērājus. Izglītības likumā ir skaidra norāde, ka izglītība ir audzināšana. Izlemt, ko tur ietvert, ir Izglītības ministrijas pienākums. Mēs šo norādi sašaurinām līdz zināšanu un prasmju došanai. Padomāsim, ko spēj zinošs un apdāvināts noziedznieks, kuram trūkst sabiedrībai derīgas audzināšanas. Tieksme uz narkotikām neiedzimst. Nejauciet to ar katram cilvēkam, arī nedzērājam, dzīvības saglabāšanai piemītošo fizioloģisko baudu mehānismu. “Lai nedzeršanā bērniem un sabiedrībai priekšzīmi rāda tie cilvēki, uz kuriem sabiedrībā raugās.“ (K. Ulmanis).
