Lai aizsargātu izmirstošas upju gliemenes, dabas pētnieki nolēmuši vērsties pret upju piesārņotājiem.
Lai aizsargātu izmirstošas upju gliemenes, dabas pētnieki nolēmuši vērsties pret upju piesārņotājiem
Lai no izzušanas glābtu atsevišķas upju gliemeņu sugas, trijām aizsargājamām dabas teritorijām Valkas rajonā — Launkalnes, Rauzas un Šepkas dabas liegumiem — eksperti rakstīs dabas aizsardzības plānus. Dabas liegums ir aizsargājama teritorija, kurā atrodas būtiskas dabas vērtības.
Sadarbībā ar valsts vides institūcijām Latvijas Malakologu biedrība jeb gliemju pētnieki ir apņēmušies novērst arī upju piesārņojumu minēto liegumu teritorijās. Ja ražotāji neievēros valsts institūciju prasības, viņiem tas var beigties ar sankcijām, kas savukārt negatīvi ietekmētu uzņēmuma saimniecisko darbību.
Par lielāko piesārņotāju uzskata cūku fermu
Divas upju gliemeņu sugas ar augstu aizsardzības statusu Latvijā ir sarukšanas stadijā, it īpaši mazajās upēs, kuru baseinu teritorijā ir daudz lauksaimniecības zemes. Gliemenēm ir vajadzīgs ļoti tīrs ūdens.
Par šobrīd lielāko Rauzas upes piesārņotāju Latvijas Malakologu biedrības valdes priekšsēdētāja Mudīte Rudzīte uzskata cūku nobarošanas kompleksu Launkalnes pagasta “Eķītēs”. Pati ferma neatrodas dabas lieguma teritorijā, taču objektu ar upi savieno meliorācijas grāvis. Savukārt uzņēmuma viedoklis ir: “Nav nekādu ekspertīžu, kas to apliecinātu (domāts upes piesārņojums — redakcijas piezīme)”.
Gliemenēm nepieciešamos biotopus jeb vidi būtiski izmaina: bebru uzpludinājumi; meliorācijas darbi (tie maina upes gultni un upes baseina ūdens noteci); aizsprostu būve; lauksaimniecības mēslojumu un pesticīdu izmantošana upju tuvumā; notekūdeņu iepludināšana upēs; mežu izciršana upju krastos. “Ir jāpanāk, lai dabas liegumos vidi nepiesārņotu nekādā veidā, pat ne vismazākajā. Cūku ferma šobrīd ir lielākais objekts, kurš iznīcina lielu posmu lejpus upes. Līdz ar to iznāk, ka mēs piesaistām naudu un kaut ko darām projektos, bet viņi iznīcina to, ko mēģinām darīt,” uzsver M. Rudzīte.
Par otru problēmu minētajos dabas liegumos Latvijas Malakologu biedrības valdes priekšsēdētāja nosauc dzirnavu aizsprostus, konkrēti Jeiskas dzirnavas Launkalnes pagastā.
“Lai risinātu šīs problēmas, ir divi varianti,” domā M. Rudzīte, “proti, vai nu perfekti jānovērtē, kāds ir kaitējums videi, un jāpanāk zaudējumu atlīdzība, vai arī dabas lieguma teritorijā jāveido buferjoslu dīķu kaskāde un dīķi attiecīgi jāapsaimnieko, lai bremzētu ūdens režīma maiņu.”
Var saņemt brīdinājumu par darbības apturēšanu
Latvijas Malakologu biedrība aprēķinājusi, cik lieli ir zaudējumi, kurus dabai nodarījusi cūku ferma, un iesniegusi aprēķinus Valmieras reģionālajai vides pārvaldei. Abas aizsargājamās gliemeņu sugas iekļautas Ministru kabineta noteikumos Nr. 117 “Noteikumi par zaudējumu atlīdzību par īpaši aizsargājamo sugu indivīdu un biotopu iznīcināšanu vai bojāšanu”. Saskaņā ar šiem noteikumiem par katru iznīcinātu gliemeni jāmaksā soda nauda divu minimālo mēnešalgu apjomā.
Malakologu biedrība arī aicina vides pārvaldi veikt attiecīgas ekspertīzes. “Mēs projektā nevaram veikt tādu ietekmes uz vidi novērtējumu. Varam tikai ierosināt to darīt un vērst uzmanību, ka ir tāda problēma un vajadzētu kaut ko darīt,” skaidro M. Rudzīte.
“Jā, mēs domājam, ka cūku ferma ietekmē dabu, to piesārņojot. Upē augšpus fermas ir viena situācija, bet lejpus — cita,” Latvijas Malakologu biedrībai piekrīt Valsts vides dienesta (VVD) Valmieras reģionālās vides pārvaldes direktore Inga Zudāne.
I. Zudāne informē, ka uzņēmums daudzas reizes sodīts par dažādiem pārkāpumiem, tai skaitā par kūtsmēslu apsaimniekošanu neatbilstoši noteikumiem. “Viņi ved mēslus uz vienu un to pašu lauku, un tas nozīmē gruntsūdeņu piesārņojumu. Taču ar šo uzņēmumu ir ļoti grūti strādāt. No viņu puses nav vēlmes sadarboties,” secina I. Zudāne. Valsts institūcija sodu piemērojusi gan juridiskai personai SIA “Sprīdītis”, gan atbildīgajai personai SIA “Sprīdītis” valdes loceklei Intai Māliņai.
Vaicāta, ko šajā gadījumā Valmieras reģionālā vides pārvalde darīs turpmāk, iestādes direktore informē, ka runās ar VVD ģenerāldirektoru, rosinot viņu izvērtēt nepieciešamību brīdināt uzņēmumu par darbības apturēšanu. “Pētām arī normatīvos aktus, lai izspriestu, vai tur nav iespējama kriminālatbildība. Uzņēmums nedrīkst radīt tādu nelabvēlīgu ietekmi uz upi, kā viņi to dara. Saprotam, ka tas ir ražojošs uzņēmums, tomēr nevar ražot kaut ko uz cita rēķina. Dabas daudzveidība ir mūsu visu īpašums,” uzsver I. Zudāne.
Savukārt uzņēmumā uzskata, ka uztraukumam nav pamata. I. Māliņa informē, ka cūku fermā drīz tiks pabeigti visi darbi, kuri saistīti ar kūtsmēslu apsaimniekošanu atbilstoši prasībām, konkrēti, jau pabeigta jauna mēslu krātuve. Uzņēmums dod darbu cilvēkiem un maksā nodokļus valsts budžetā, tāpēc jāņemt vērā arī tā devums sabiedrībai šajā aspektā, atgādina uzņēmēja.
Īpašniekiem dabas liegums ir pārsteigums
“Metodiski sāksim ar lielākajiem piesārņotājiem un pamazām virzīsimies uz mazākajiem. Agrāk vai vēlāk nonāksim pie meliorācijas sistēmām,” tik un tā apņēmīgi saka M. Rudzīte.
Arī Launkalnes pagasta saimniecības “Guntas” pārstāve Gunta Dudele cer, ka dabas aizsardzības plāns pozitīvi ietekmēs jau minētās cūku fermas darbības kvalitāti. “Es dzīvoju lejpus šīs fermas. Labi, ka pirms mūsu saimniecības zemes pie Kapusila ceļa uz upes ir mākslīgais uzstādinājums. Tā rezultātā, iespējams, pie mūsu mājas ūdens ir tīrs. Domāju, ka Valmieras reģionālajai Vides pārvaldei jāpārdomā, kā ar šo problēmu tikt galā, un varbūt arī mums pagastā vajadzētu nopietnāk paskatīties uz šo lietu,” rosina G. Dudele.
Minētajos dabas liegumos ir 82 privātīpašumi, uzņēmumu, pašvaldību un valsts zemes. Visiem zemes īpašniekiem un zemes lietotājiem dabas liegumā jārēķinās ar ierobežotu saimniecisko darbību. Tā nedrīkst kaitēt apkārtējai videi.
Aizvadītajā nedēļā Austrumvidzemes mežsaimniecības telpās Launkalnes pagasta Silvā Latvijas Malakologu biedrība organizēja dabas aizsardzības plānu izstrādāšanas informatīvo sanāksmi, uzaicinot uz to zemes īpašniekus un lietotājus minēto liegumu teritorijās. Tas, ka viņu īpašumi atrodas dabas lieguma teritorijā, daudziem klātesošajiem bija jaunums. “Ja mans darbs nebūtu saistīts ar meža apsaimniekošanu, tad arī es nezinātu, ka mūsu īpašums atrodas dabas liegumā un ka liegumu veidoja 2000. gadā. Cilvēki var pateikties šim projektam, jo beidzot uzzināja, ka viņu īpašumam ir ierobežojums,” secina G. Dudele.
Īpašnieki rosina maksāt kompensācijas
Debatēs izskanēja arī ierosinājumi izmaksāt kompensācijas par saimnieciskās darbības ierobežojumiem dabas lieguma statusa dēļ.
“Saimnieciskās darbības ierobežojumu nebūs, ja šī darbība neradīs dabas piesārņojumu. Turklāt projekta laikā iedzīvotājiem būs iespējams rakstiski iesniegt savus priekšlikumus, lai diskutētu par dažādu interešu saskaņošanu dabas liegumos. Viņu līdzdalība plānu ieviešanā noteikti ir nepieciešama,” mierina M. Rudzīte.
Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstītajā projektā eksperti izstrādās trīs dabas aizsardzības plānus. To pirmo projektu pabeigs šogad septembrī, bet oktobrī plānota projekta sabiedriskā apspriešana.
Šovasar dabas liegumos strādās sugu un biotopu eksperti. Tiks veidots upes aizsargjoslu zonējums un novērtēts visu šeit sastopamo aizsargājamo sugu un biotopu statuss. Sadarbībā ar Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūru plānots veikt upju hidrobioloģiskās un hidroķīmiskās analīzes.
Projektu līdzfinansē VAS “Latvijas valsts meži” Austrumvidzemes mežsaimniecība un Launkalnes un Variņu pagastu pašvaldības. Latvijas Malakologu biedrība sadarbojas ar Valmieras reģionālo Vides pārvaldi, Dabas aizsardzības pārvaldi un pašvaldībām.
“Dabas aizsardzības plāni ir vajadzīgi kā dokumenti, kuri mums ļaus tālāk strādāt,” skaidro M. Rudzīte, “lai nodrošinātu nosacījumus, kuri ir svarīgi sugai, kuras aizsardzībai šī teritorija tika veidota. Galvenais mērķis ir panākt situāciju, lai upju gliemenēm būtu labvēlīgi dzīves apstākļi. Es ceru, ka mūsu darbam būs rezultāti un mēs iegūsim jaunas gliemenes.”
***
“Ja steidzami netiks veikti pasākumi, kas ļautu aizsargājamām upju gliemeņu populācijām atgūt normālu pašatjaunošanās spēju, tad sešās no astoņām to atradnēm Latvijā gliemenes izmirs tuvāko 5 — 10 gadu laikā, pārējās atradnēs — tuvāko 10 — 15 gadu laikā, jo visas populācijas pārsvarā sastāv no vecajām gliemenēm, kuru mūžs drīz beigsies.
Pašlaik nevienā upē nav jauno gliemenīšu izdzīvošanai piemēroti dzīves apstākļi. Tās visas iet bojā, jo ūdenī ir paaugstināts slāpekļa saturs.”
(No bukleta “Upju gliemeņu izdzīvošana”)
