15. jūnija vakarā “Ielīcās” notika projekta “Dabas koncertzāle: Phylloscopus collybita” bezmaksas koncerts. Tas bija saiets, kurā putnu pētnieki un zinātnieki sastapās ar mūziķiem skatītājiem – patiesiem dabas draugiem.
15. jūnija vakarā “Ielīcās” notika projekta “Dabas koncertzāle: Phylloscopus collybita” bezmaksas koncerts. Tas bija saiets, kurā putnu pētnieki un zinātnieki sastapās ar mūziķiem skatītājiem – patiesiem dabas draugiem.
“Čunčiņu apskatīt ir grūti. Tas ir viens no pieciem visparastākajiem Latvijas putniem – pelēks, gandrīz neredzams putniņš, mazs ķauķītis. Viņš ēd kukaiņus un ne ar ko īpaši neizceļas. Ornitologi nepēta tikai lielus un krāšņus putnus. Viņiem visi putni ir vienādi interesanti,” skaidro saieta vadītājs, dzejnieks Pēters Brūveris. Viņš iejutās čunčiņa, filozofa un putnu dzīves hronista lomā.
Šo putnu dzirdam katrā Latvijas vietā, tikai nezinām, ka tas ir čunčiņš. Arī es par to uzzināju tikai saietā “Ielīcās”. Šis putniņš latvieti gan modina, gan ar savu dziesmu iemidzina. Tas katru gadu atlido no Āfrikas un apmetas blakus cilvēkiem, lai viņus priecētu ar skanīgām melodijām.
Viens čuņčiņš uz diviem iedzīvotājiem
Latvijā pašlaik ir konstatētas 335 putnu sugas. Mazai valstij tas nebūt nav pieticīgi. Esam tuvu jūrai, turklāt Latvija ir zem viena liela putnu migrācijas koridora. Tas ļauj šai putnu daudzveidībai būt gana lielai. Ir aplēsts, ka Latvijā dzīvo apmēram 45 miljoni putnu un tas nozīmē, ka uz katru iedzīvotāju ir aptuveni 19 spārnaino. Protams, tas nav precīzi saskaitāms, taču ir dažādas metodes, kā konkrētā teritorijā var iegūt dažādus skaitļus ar kļūdu robežām, kas attiecināms uz visu Latviju. Čunčiņu skaits mūsu valstī ir gandrīz miljons. Tā ir būtiska daļa no visiem Latvijas putniem.
Jautāts par putnu reģistrāciju, ornitologs atbild, ka šai nodarbei ir apmēram divus gadsimtus ilga vēsture. Pirmie par putniem sāka interesēties vācu baroni. Latvieši strādāja tīrumos un amatniecībā, bet baroniem bija gana laika izklaidēm. Diemžēl viņu interese par putniem izpaudās caur šaujamieroča stobru. Lidoni vispirms nošāva un pēc tam nodarbojās ar tā pētniecības aspektiem. No šo cilvēku veidotām putnu izbāžņu kolekcijām un pierakstiem mūsdienu ornitologiem ir apjausma, kādi putni tolaik dzīvoja Latvijā.
Mūsdienu putnu pētniecības metodes ir ievērojami humānākas. Neatņemami ornitologa instrumenti ir binoklis, pieraksti un dažiem arī fotoaparāts, kas ideālā gadījumā ir vislabākais pierādījums par tāda vai citāda putna esamību konkrētajā vietā. Parasti putnu sugas nosaka pēc balsīm. To pašu čunčiņu vieglāk atpazīt pēc balss nevis bildes.
Latvijas papagailis stāda ozolus
Putni ir ļoti atraktīvi un to sugu ir tik daudz, ka ar viņu vērošanu nodarbojas ļoti daudz amatieru. Profesionālie ornitologi ir zinātnieki ar attiecīgu izglītību, kuri ar savām zināšanām, veicot dažādus pētījumus, pelna dienišķo iztiku. Lai nodarbotos ar putnu vērošanu, nebūt Latvijas Universitātē nav jābeidz Bioloģijas fakultāte. Putnu vērošanas kustība ir izplatīta visā pasaulē, un par to saieta dalībniekiem pastāstīja Edmunds Račinskis. Par ornitologu – amatieri sevi var uzskatīt jebkurš, kuru interesē putni.
Liela daļa no viņiem ir apvienojusies Latvijas Ornitoloģijas biedrībā. Tā ir sabiedriska organizācija ar apmēram 600 biedriem, no kuriem daudzi bija ieradušies arī saietā Vijciemā. Organizācija izdod savu žurnālu “Putni Dabā”, rīko ekskursijas, lekcijas, izdod grāmatas un rīko daudz citu pasākumu. “Putnus skaitīt ir ļoti nozīmīgi, uzzināt, kas viņiem nepieciešams, lai konkrētajā vietā dzīvotu daudzus gadus, jo pretējā gadījumā kādu dienu viņu tur var nebūt. Protams, retas sugas ir mūsu īpašas uzmanības lokā, un, iespējams, ir pēdējais brīdis kaut ko darīt sugas glābšanā,” stāsta zinātnieks. Viņš pastāstīja par vairāku sugu putniem, kurus var sastapt diendienā, taču par tiem ļoti maz zinām. Tāds ir arī sīlis, kuru dēvē par Latvijas papagaili. Sīlis prot atdarināt dažādas balsis.
“Gan ziemā, gan vasarā tas mēdz uzturēties tuvu cilvēku mājām un ir ļoti ambiciozs putns, jo cenšas atdarināt plēsīgo putnu balsis, piemēram, peļu klijāna kliedzienus. Nereti sīlis zog speķi no putnu barotavām un cenšas izskatīties niknāks, nekā ir patiesībā. Viens no iemesliem, kāpēc šis putns atdarina citu sugas brāļu balsis, ir viņa radurakstos. Sīlis pārstāv tādu priviliģētu putnu kastu, kurā ir arī kovārnis, krauklis, žagata, pelēkā vārna. Tā ir vārnu dzimta – gudri putni, kuri labi un īsā laikā spēj daudz iemācīties. Viņiem ir gana labi attīstītas smadzenes, lai spētu atdarināt citus. Sīlis ir tik liels meistars, ka spēj piemānīt pat profesionālu ornitologu. Esmu “iekritis”, kad sīlis atdarināja meža pūces balsi. Man bija nozīmīgi pārliecināties, vai tā ir pūce, turklāt tā dziedāja dienā. Kad ieraudzīju sīli, bija liela vilšanās,” atzīst E. Račinskis.
Šis putns, neplānojot un neapzinoties savas rīcības sekas, izplata ozolus. Rudenī tas vāc zīles un tās slēpj nebaltām dienām. Lai arī viņam ir apbrīnojama atmiņa, ziemā viņš neatrod visu noslēpto. Tātad stāda ozolus.
Zinātni iepazīst caur mākslu
Ieklausīties dabas skaņās aicināja oriģinālmūzikas autori un izpildītāji Ingus Ulmanis, Gints Sola, Kaspars Tobis, Aigars Voitišķis, Anrijs Grīnbergs, Valdis un Rūta Muktupāveli, dzejas autors Pēters Brūveris, dabas dīdžejs Eduards Švāns un vīdžejs Pēteris Ķimelis, Vides filmu studija un vides fotogrāfi.
Viņi turpināja 2006. gadā Mazsalacas Valtenberģu muižas parkā notikušā Dabas koncertzāles pirmā koncerta ideju – rast jaunus mākslinieciskās izpausmes veidus, kas apvieno mākslu un zinātni.
Dabas slēptās norises kļuva redzamas, pateicoties attēlam. Vizuālā stāsta autori ir “Vides filmu studija”, fotogrāfi Otars Opermanis un Andris Soms kopīgi ar dabas vīdžeju Pēteri Ķimeli.
Šogad koncertus īsteno Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta administrācija sadarbībā ar SIA “Platforma Rekords” ar ANO Attīstības programmas, Pasaules vides fonda, SIA “VentEko”, Latvijas ornitoloģijas biedrības un Latvijas Vides fonda atbalstu.
Šos unikālos koncertus savā 10 gadu jubilejā dāvina vides inženiertehnoloģisko risinājumu uzņēmums SIA “VentEko”, apvienojot dabas koncertzāles ideju ar uzņēmuma darbības filozofisko koncepciju – inteliģentiem vides risinājumiem.
“Vēlamies ar cilvēkiem runāt vienkāršā valodā, nevis stāstot no augstiem plauktiem vai biedējot ar likumiem. Panākt tādu apziņas līmeni sirdīs un prātos, lai tas, kas jādara dabas aizsardzības interesēs, nebūtu jādiktē kādam no Briseles. Bija vēlme izkāpt ārā no līdzšinējiem formātiem, uzrunāt sabiedrību citādi, lai zinātniskās patiesības par dabu nonāk caur mākslas un zinātnes sintēzi,” saka bioloģijas zinātņu doktors Otars Opermanis, viens no Dabas koncertzāles idejas autoriem. Viņš ir ornitologs, zinātnieks, nu jau vairākus gadus strādā UNDP, ANO attīstības programmā. Viens no uzdevumiem ir sabiedrības izglītošana par dabas aizsardzības jautājumiem, sameklējot jaunus izteiksmes veidus. “Zinātni pasniegt caur mākslu. Tāda bija mana ideja. Man palaimējās, jo iepazinos ar mūziķi Ingu Ulmani. Arī viņš tolaik meklēja jaunus izteiksmes veidus. Vārds pa vārdam, un mēs sapratām, ka varam sastrādāties, veidot pilnīgi jaunu pasākumu,” atceras ornitologs. Tas notika pagājušajā gadā, bija veltīts lapkoku praulgrauzim, pasaulē aizsargājamai kukaiņu sugai. Mākslas baudīšanai pievieno izzinošo daļu, un tas viss notiek dabā. Pērn kukaiņus ķēra ar gaismas lamatām, šogad klausījās putnus.
Dzīves aicinājums – meklēt, domāt un analizēt
“Uz koncertu dabā atbrauc daudzi, kuri diez vai ierastos uz semināru vai lekciju. Sarunājamies ar mākslas palīdzību, vienkāršā valodā, nevis stāstot no augstiem plauktiem vai biedējot ar likumiem. Gribam panākt tādu apziņas līmeni sirdīs un prātos, lai tas, kas jādara dabas aizsardzības interesēs, nebūtu jādiktē kādam no Briseles. Lai pats saprastu, ka gar grāvi vai ceļu jāatstāj neaparta mala, vismaz metrs, kur putniem ligzdot, ka jāatstāj kāds vecs koks mežā,” skaidro Otars Opermanis.
Pētniekam interese par ornitoloģiju sākās ar fotografēšanu, lai gan to, ka būs zinātnieks, sapratis jau sen. “Ir cilvēki, kam svarīgāks ir dzīves aicinājums, nevis pelnīšana un karjera, kam patīk meklēt, atrast, domāt un analizēt. Esmu viens no tādiem. Bērnībā un skolas laikā interesējos par paleontoloģiju, arheoloģiju un vēsturi. Taču mani aizrāva bildēšana. Palaimējās, jo tēvam bija teleobjektīvs. Putni bija visapkārt. Nofotografēju, mēģināju saprast, kas par sugu. Tā arī sākās,” par sevi stāsta zinātnieks.
