Nesen televīzijā ziņoja par kārtējā ārzemnieka, kurš bija atļāvies čurāt pie Brīvības pieminekļa, aizturēšanu. Tā kā tas jau ir kāds trešais čurātājs, tad, iespējams, nebūs arī pēdējais.
Nesen televīzijā ziņoja par kārtējā ārzemnieka, kurš bija atļāvies čurāt pie Brīvības pieminekļa, aizturēšanu. Tā kā tas jau ir kāds trešais čurātājs, tad, iespējams, nebūs arī pēdējais.
Vēlāk citā raidījumā par šo notikumu diskutēja. Bija viedoklis, ka jādiferencē sodi. Par čurāšanu pie Brīvības pieminekļa soda naudas likmei esot jābūt krietni augstākai nekā par tādām pašām darbībām pie malkas šķūnīša.
Varbūt arī lielākas sodas naudas uzlikšana nav tas labākais veids, kā apturēt svešzemnieku tieksmi pie svētām vietām nokārtot dabiskās vajadzības. Vispareizāk būtu, ja pieminekļa apgānītāji jau nākamajā dienā ar likumsargu lēmumu atrastos aiz mūsu valsts robežas bez tiesībām ierasties valstī turpmākos trīs vai piecus gadus. Tas liktu padomāt, kā uzvesties Latvijā.
Kurš ārzemnieks, piemēram, kaut ko tādu atļautos izdarīt pie Holokausta muzeja un citām tautai svētām vietām Izraēlā? Tur par to pat domāt negribas. Ārvalstu ekskursantu grupas Izraēlā gidi, ja tas vien iespējams, vispirms ved uz Holokausta muzeju, uzskatot, ka ebreju tautas pārdzīvotās ciešanas jāzina visai pasaulei un tādēļ jāgodā tās izcīnītais un izveidotais valstiskums. Izraēliešu nacionālais lepnums un patriotisms tiek nodemonstrēts tādā līmenī, ka ikviens iebraucējs saprot – jābūt prātu zaudējušam, lai izdarītu kaut ko zaimojošu.
Pie mums tā vēl nav. Vēl stiprs ir stereotips, ka ikviens ārzemnieks ir sprīdi pārāks. Turklāt baidoties, ka tikai mūs nepārprastu, ap Brīvības pieminekli tautai svētās dienās apliekam žogu un tad brīnāmies, ka uz Latviju brauc kārtējais čurātājs.
