Pašreiz modē ir dažādu projektu sastādīšana visās dzīves jomās. Svarīgi projekti un pat ļoti nepieciešami, pēc mācītāja Jura Rubeņa filozofijas, ir cilvēku garīgās dzīves, nevis naudas piesaistīšanas projekti.Tagad cilvēki, kuri sapinušies dažādās pat ļoti pretrunīgās partijās, kas skaitās kā sabiedrības vadošais spēks, pie garīguma nebūs vairs dabūjami. Vienīgi, ja paši atjēgsies, kādu ceļu sākuši iet.Saprotams, ir jau grūti atteikties no tādām privilēģijām, kādas iegūtas ar pašu centieniem un iedzīvotāju atbalstu vēlēšanās. Paši izvirza savas kandidatūras, priecājas, ka ievēlēti. Vairāk neko nevajag, tālāk paši zinās, ko darīt un kā darīt. Konstitūciju paši sastādīs un apstiprinās, protams, ka varas vīriem nebūs jāatbild par savu rīcību. Apstiprinās likumus, kas labvēlīgi tikai politiķiem, uzņēmējiem, baņķieriem, kuri it kā nodrošinās valsti ar līdzekļiem. Valsts uzņēmumi, kur nodarbināt cilvēkus ražošanai, nav vajadzīgi, jo tad būs jānodarbojas, jāorganizē cilvēki darbam. Pietiek ar ierēdņiem, kuri aprēķinās, cik procenti valstī bezdarbnieku, nestrādājošo, aizbēgušo no valsts (kuri it kā vedīs savu nopelnīto uz Latviju). Noniecināt visu, ko īstie Latvijas iedzīvotāji, kuri te pārdzīvoja visus laikus un strādāja, radīja paaudžu paaudzēs. Tas viss nesaimnieciskuma un citu neizprotamu iemeslu dēļ tika izputināts.Tagad deputātiem tik jāprot skaisti runāt, var arī nosnausties, taisīt kafijas pauzes un nauda birst no gaisa. Par to, kas notiek valstī, nav jāzina, nav jāatbild. Deputāti ne dzird, ne redz, ne saprot vai negrib saprast, ka cilvēku sašutums aizvien pieņemas, pat tik tālu, ka jābēg prom no savas valsts. Savas dvēseles sāpes šie ļaudis izsaka dziesmās, piemēram, “Svešā zemē stādu rozes, plūcu sārtās magones” un citas. Tāpat kā agrāk viss tika izteikts tautas dziesmās. Tā tiešām tikai ar dziesmām, arī Dziesmu svētkiem latvieši tikuši līdz brīvai Latvijai. Ja celtos augšā visi bijušie patrioti, sākot ar Ausekli, kuri cits situ balstīja, brauca uz Pēterpili apgūt zināšanas, cīnījās tādā veidā līdz nāvei, viņi, redzot, kādā bezatbildībā Latvija nonākusi, raudātu no visas sirds. Vai tagadējie politiķi par to domā? Viņu laiks ir pagājis, ko no cilvēku izmantošanas dabūjuši, ar to lai pietiek. Uzticību zaudējuši. Strādīgo, kulturālo zemnieku tautu centušies pārvērst par spekulantiem, baņķieriem, kaut kādiem tūristu apkalpotājiem, dīkdieņiem, blēžiem, zagļiem.Šogad tuvojas teatralizēts pasākums, ko saucam par vēlēšanām. Partiju biedri jau sāk aprēķināt miljonus, kas būs jāizdod, lai uzvarētu. Vispār partijas gan valstij neko labu nedod, bet tikai izdevumus. Apbrīnojama drosme pašreizējos apstākļos atkal kandidēt. Labāk būtu, ja visiem deputātiem piešķirtu bezalgas atvaļinājumu uz nenoteiktu laiku vai arī viņi paši paceltu balto karogu, kā bermontieši to darīja Ziemassvētku kauju laikā. Tas būtu daudz cēlāk, nekā ar kaušanos. Pieredze rāda, ka ar kaušanos cilvēku prātus nevar grozīt.Arī bezpartejisko blokam (tas ir, bezdarbnieki, visi 190 tūkstoši, kuri nevar darbu atrast, pilnīgi nabagi, kuri meklē barību konteineros, varbūt arī daļa pensionāru, arī no valsts aizbēgušie u.c.) jāsāk gatavoties vēlēšanām, jāsāk domāt, lai atkal progress nebūtu jāgaida gadiem, un kaut kādam jaunam parlamentam, kā izskan no pašreizējiem partiju biedriem. Kādus deputātus vajadzētu? Noteikti bezpartejiskus cilvēkus, kuri nav stūrgalvīgi un prot izvērtēt vēlētāju ieteikumus valsts labā, brīvi no visām atkarībām, prastu vadīt valsti un sabiedrību, būtu paraugs visiem. Nevar ne ģimenē, ne valstī katrs rīkoties, kā iedomājas un grib, tad nekur nebūs kārtības. Ja nav diriģenta, nevar būt kora.Ausma Vaļģe
