Vakar Smiltenes pilsētas kapos uz atvadu ceremoniju bija pulcējušies draugi un paziņas, lai pavadītu mūžībā aizgājušu sirmgalvi.
Vakar Smiltenes pilsētas kapos uz atvadu ceremoniju bija pulcējušies draugi un paziņas, lai pavadītu mūžībā aizgājušu sirmgalvi. Neierastu šo situāciju padarīja fakts, ka viņa bija mirusi gandrīz pirms mēneša un ka vientuļā sieviete jau vienreiz tikusi apglabāta.
Lielāko daļu no pārapbedīšanai nepieciešamajiem līdzekļiem sniegusi Smiltenes pašvaldība, pārējo sedza draugi un bijušie darbabiedri. Tomēr šis notikums radījis nepatīkamus mirkļus daudziem cilvēkiem un skaudri licis apzināties cilvēka vientulības problēmu. Notikumu gaita īsumā ir šāda: sirmajai smiltenietei nav neviena tuvinieka, arī viņas māsai, kura atdusas Smiltenes kapos, nebija ģimenes. Kādreiz abām māsām pilsētā piederēja īpašums, bet tas tika mainīts vai pārdots un rezultātā vecumdienas pēdējā no viņām pavadīja, īrējot dzīvojamo platību privātmājā, kuras saimniece bija arī viņas aprūpētāja. Mūža nogalē viņai radās veselības problēmas un sievieti ievietoja Sedas veco ļaužu centrā. Aprūpētāja pirms slimās sievietes ievietošanas pansionātā atteicās no šiem pienākumiem. Smiltenieti Sedas pansionātā ievietoja Smiltenes pašvaldība, kas finansēja daļu no uzturēšanās maksas tajā.
Pēc bērēm nejauši uzzinājusi par skumjo notikumu
10. aprīlī sirmgalve nomira un par to tika paziņots Smiltenes domes sociālajiem darbiniekiem, kuri apstiprināja, ka sievietei nav neviena tuvinieka, kas uzņemtos viņas apbedīšanu, un 12. aprīlī bijusī smilteniete tika apglabāta “aļeksejevkā”, kā pansionāta iemītnieki dēvē Sedas kapus. Jau pēc bērēm pansionātā, lai apciemotu vienu no iemītniecēm, bija ieradusies kāda smilteniete, kura nejauši uzzinājusi par skumjo notikumu. Šajā brīdī sākās notikumu un pārpratumu skaidrošanas virkne, kuras rezultāts ir raksta sākumā minētā jau otrā bēru ceremonija.
Sirmgalves draugi sarūgtināti, ka smilteniete nav guldīta blakus savai māsai, un uzskata, ka sociālajiem darbiniekiem bija jārīkojas citādāk. Ka par notikušo bija jāpaziņo bijušajai aprūpētājai vai mirušās darbabiedriem un tikai tad jālemj par apbedīšanu citā pilsētā, liedzot māsām kopīgu pēdējo atdusas vietu.
Pieteicu, ka tikai neiznāk nepatikšanas
“Kad cilvēku ievieto pansionātā, tiek sastādīta klienta karte, kurā ir norādīti visi dati. Vai viņam ir radinieki, kā arī viņu koordinātes. To izdara sociālais darbinieks, kas noformē dokumentus. Vientuļnieks, vajadzīga sociālā aprūpe – tā bija norādīts arī šajā gadījumā,” stāsta Sedas veco ļaužu centra vadītāja Meta Spale. Ir gadījumi, kad līdzi atbraukušie radinieki vai paziņas piesakās un atstāj savas koordinātes un lūdz, ja kaut kas notiek, tad paziņojiet. “Mēs ierakstām to savos dokumentos. Ja notiek nelaime, zvanām šiem cilvēkiem. Vai tas būtu brālis, radinieks vai paziņa,” piebilst vadītāja. Tad kopīgi tiek noskaidros, kur mirušo apbedīs.
Ja nav nekādu norādījumu par apbedīšanu, parasti vadītāja cenšas piezvanīt uz to vietu, no kurienes iemītnieks ieradies – pagasta vai pilsētas pašvaldības. Tā notika arī Smiltenes gadījumā. “Piezvanīju pirmo reizi, piezvanīju otro un sociālajai darbiniecei vaicāju, vai nav kāds piederīgais un ko lai daru. Man atbildēja, ka bijuši uz to māju, kur sieviete dzīvoja. Tur neviens viņu neņem, jums ir jāapglabā. Vēl pieteicu, ka tikai neiznāk nepatikšanas, varbūt ir kāds, kas grib viņu vest. Nē, nē, viņa ir viena, viņai neviena nav. Viss. To mēs arī izdarījām,” atceras M. Spale. Viņa uzsver, ka cilvēkiem savlaicīgi ir jāpaziņo, ja vēlas saņemt informāciju vai rīkot bēres, citādi pansionāta darbinieki nevar uzminēt, ka radiniekam vai draugam ir šāda vēlme. Ievietojot cilvēku pansionātā vai ierodoties ciemos, var atstāt adresi vai telefona numuru, un viss tiks atrisināts. Mirušās sievietes aprūpētāja esot atbildējusi, ka viņa par šādu iespēju nav zinājusi.
Cilvēku ārsts nemeklē ne darbavietā, ne kaimiņos
“Lietu kārtība ir tāda, kāda tā ir. Vientuļajiem cilvēkiem, kuriem pēc iedzīvotāju reģistra datiem nav likumīgo apgādnieku, nav kam paziņot. Konsultējoties ar kolēģiem, noskaidroju, ka neesam pieļāvuši nekādu likumisku kļūdu. Neko nepareizi neesam izdarījuši,” paskaidro Smiltenes domes sociālā darbiniece Inta Siliņa. Vaicāta, vai Sedas pansionāta vadītāja viņu nebrīdināja par iespējamām nepatikšanām, I. Siliņa atbild, ka nekas tāds nav teikts, tikai piezvanīts un informēts, ka sieviete ir mirusi. Vadoties pēc lietu prakses, pat neradušās šaubas, ka ir kādas ieinteresētās puses. Jo parasti cilvēku, kuram radinieks vai paziņa ir slimnīcā, neviens ārsts nemeklē ne darbavietā, ne kaimiņos, bet secība ir pretēja. Tas, kurš interesējās par šo cilvēku, tas kaut vai mutiski to izdara. Šajā gadījumā nekādas intereses neesot bijis.
Tās dienas laikā, kad pašvaldībai paziņots par notikušo, sociālā darbiniece divas reizes devusies uz mirušās pēdējo dzīvesvietu, jo tā atrodas netālu no domes ēkas. “Neatradās neviens. Seda mums zvanīja jau piekto reizi, ko esam sameklējuši. Atbildējām, ka neko,” komentē I. Siliņa. Vaicāta, vai vismaz nevarēja paziņot par apbedīšanas laiku, viņa atbild, ka šāda prakse nekad nav bijusi. Viņa salīdzina, ka tas būtu līdzīgi, ja nomirst kāds cilvēks, tad dodas uz ielas un meklē, lai kāds piesakās, vai nevēlas iet uz bērēm.
“Šāds gadījums Latvijā vēl nav bijis,” secina sociālā darbiniece.”Ja sistēmā ir kļūda, tad gadījumu būtu daudz, bet šī ir pirmā reize valstī. Tas nozīmē, ka vainīga ir otra puse. Vai es esmu gaišreģe, lai zinātu, ka ir ieinteresētās personas? Bijušie darbabiedri man ne reizi nav pavaicājuši, kā viņu kolēģei klājas. Kaut vai uz ielas sastopot. Nekad, Vai kādreiz kāds ir piezvanījis?”
Abām pusēm diskutējot, parādās dažādas pretrunas
“Dome no likumiskās puses ir izdarījusi visu,” uzskata Smiltenes domes priekšsēdētājs Ainārs Mežulis. Tomēr viņš piekrīt, ka par ētiskajiem apsvērumiem var strīdēties. Abām pusēm diskutējot, parādās dažādas pretrunas, bet neviens nevar apgalvot, ka mirusī sieviete kādam konkrēti ir izteikusi vēlmi, ka viņa jāapglabā Smiltenes kapos. Tieši ētisko apsvērumu dēļ pašvaldība sniegusi finansiālu atbalstu pārapbedīšanai, samaksājot 130 latus no nepieciešamajiem 230.
Tomēr turpmāk, lai nerastos līdzīgi gadījumi, jāparedz arī šāda lietu virzība. Sociālās darbinieces apsver iespēju dokumentāri fiksēt pansionātā ievietoto sirmgalvju vēlmes par viņu mūža nogali un pēdējo atdusas vietu. Arī radiem, draugiem un paziņām jārūpējas, lai viņu interese par cilvēku būtu fiksēta dokumentāri un atbildīgie darbinieki varētu veikt sev uzticētos pienākumus.
