Biju jau šīs sestdienas numuram sagatavojis citu rakstu, kad notikumu gaita lika no jauna sēsties pie rakstāmmašīnas.
Biju jau šīs sestdienas numuram sagatavojis citu rakstu, kad notikumu gaita lika no jauna sēsties pie rakstāmmašīnas. Ir aizgājis no dzīves cilvēks, kurš simbolizējis revolucionāru pārvērtību laikmetu.
Paradoksāli, bet jaunās Krievijas nākamais prezidents šo pārmaiņu laiku nosauks par lielāko ģeopolitisko katastrofu divdesmitā gadsimta nogalē. Boriss Jeļcins prezidenta amatā pabija tikai astoņus gadus, bet viņa veikums ir tik būtisks, ka atgriezties PSRS vecajās sliedēs vairs nav iespējams pat ar visas pasaules armiju palīdzību. Un tā nav Jeļcina vaina, ka viņa mantinieki aizvien vairāk novirzās no patiesas demokrātijas, radot režīmu, ko zobgalīgais publicists Viktors Šanderovičs dēvē par huntu, prezidenta Putina noģīmim pielāgojot ģenerāļa Augusto Pinočeta cepuri. Vēstures netaisnība ir tā, ka tie cilvēki, kuri pa pilnam bauda Jeļcina iedibinātās tirgus ekonomikas augļus, savos izteikumos par Krievijas pirmo prezidentu ir visnetaisnīgākie.
Kad valdīja haoss
Viens no iemesliem, kas pasteidzināja PSRS sabrukumu, bija četrkārtīgs cenu kritums naftai astoņdesmito gadu nogalē. Krievijai trūka 32 miljoni tonnu graudu, un valsts kasē nebija ne centa valūtas. Kad Jeļcins praktiski pārņēma valsts vadību 1991. gadā, Maskavā pārtikas rezerves bija sešām dienām. Un tad vēl Baltijas valstīm sekoja Ukraina, kuras tauta nobalsoja par suverenitāti. Kur ostas, kur muita? Un tad vēl radās ģenerāļi, kuri pieprasīja Ukrainā “kārtību” ieviest ar tankiem. Jeļcins tam kategoriski nepiekrita. Kopā ar Jegoru Gaidaru tika bīdīts plāns par brīvu tirgu uz maizi un citiem pārtikas produktiem. Vecā kaluma politiķi vaimanāja, ka tagad celsies cenas. Tas bija neizbēgami. Tad padomnieki ieteica atlaist valdību un visu vainu par cenu lēcienu uzvelt “nemākulīgiem” ierēdņiem. Jeļcins tam nepiekrita, brauca personīgi pa Krievijas novadiem un runāja ar tautu, skaidroja ekonomisko situāciju. Maizes cena desmitkāršojās, bet tad sāka darboties brīvais tirgus, veidojās privātais uzņēmējs, kam ātri vien izdevās likvidēt pārtikas deficītu.
Haosa apstākļos Jeļcins izšķīrās par Belovežas variantu, jo nevarēja pastāvēt valsts bez ārējām robežām. PSRS jau bija gandrīz pilnīgi sabrukusi, un Jeļcina nopelns ir tas, ka šis fakts tika noformēts bez pilsoņkara un asinām. Varam salīdzināt, ka daudzkārt mazākā Dienvidslāvija no pilsoņkara neprata izvairīties.
Draugu nodevība
Līdz 1993. gadam Krievijā darbojās Augstākā padome, kas bija ievēlēta vēl PSRS laikos. Reakcionārā puča dienās, kad Jeļcins teica savu slaveno uzrunu no tanka, kad kā uz burvju mājienu triju dienu laikā no PSRS daudzmiljonu armijas vairs nebija iespējams sakomplektēt pat bataljonu, kas būtu uzticams pučistiem, tajās dramatiskajās dienās Jeļcinu atbalstīja ģenerālis Ruckojs un AP priekšsēdis Hazbulatovs. Bet draudzība drīz vien izplēnēja, bijušajiem un esošajiem komunistiem nebija pieņemama tā reformu politika, ko īstenoja faktiskais valdības vadītājs Jegors Gaidars. Sākās prezidenta atstādināšanas procedūra, un 1993. gadā sākumā tauta nobalsoja par Jeļcinu. Sekoja izlīgums ar Augstāko padomi, ko beigās Ruckojs ar Hazbulatovu nepildīja. Septembrī jau nonāca līdz ielu kaujām, kad pret Jeļcinu noskaņotie ekstrēmisti ar ieročiem centās ieņemt Ostankinas televīziju. Tikai pēc tam, kad Ruckojs pa radio aicināja aviāciju bombardēt Kremli, Jeļcins izšķīrās par Augstākās padomes padzīšanu. Vaimanātāji piemin, ka pa Balto namu šāva no tanku lielgabaliem. Bet taisnība ir tā, ka izšāva tikai desmit tukšos (nesprāgstošos) lādiņus, kas parlamenta ēkas mūros izsita robus. Un pēc tam izšāva divas degbumbas.
Apvērsuma gatavotājus Jeļcins drīz vien augstsirdīgi apžēloja. Un nepaklausīja padomiem, ka tagad īstais laiks ieviest diktatūru. Tika izstrādāta jauna konstitūcija un ievēlēta Valsts dome, kur jau pārsvaru guva reformu piekritēji.
Par savu lielāko kļūdu Jeļcins uzskatīja karu Čečenijā. Šis karš prasīja milzu finanšu līdzekļus, kas prieku sagādāja tikai ģenerāļiem un štābu virsniekiem.
Neproduktīvie naudas tēriņi karam radīja spriedzi sabiedrībā, ko izmantoja komunisti. Bija 1996. gada vēlēšanu laiks, kad balsošanas pirmajā kārtā 32 procentus balsu guva Zjuganovs, divreiz vairāk par Jeļcinu. Arī tobrīd atradās padomdevēji, kuri aicināja aizliegt kompartiju un tās vadoņus saspundēt cietumos. Jeļcins jau bija gandrīz gatavs šim solim, kad Anatolijs Čubaiss kopā ar toreizējo iekšlietu ministru prezidentu pārliecināja par šāda soļa nepareizību. (Tagad komunisti par savu galveno ienaidnieku uzskata tieši Čubaisu.)
Un tad sākās īstā kampaņa. Jaunie oligarhi, tostarp Berezovskis un Gusinskis, nežēloja miljardus, lai ar savā īpašumā esošajām avīzēm un televīzijas stacijām aģitētu tautu balsot par Jeļcinu. Un viss notika. Tikai pēc tam uzzinājām, ka Jeļcins pārcietis sešus infarktus.
Pie Jeļcina nopelniem jāpieskaita arī varas grožu nodošana nākamajam prezidentam, kas notika bez konfliktiem un vardarbības.
Latvijas skatījums
Latvieši Jeļcinu iepazina jau Tautas deputātu kongresa laikā. Mūsu deputātus nākamais Krievijas līderis nepārsteidza ar īpašu erudīciju humanitārajos jautājumos (salīdzinot, teiksim, ar Saharovu), bet ikvienu sarunas biedru apbūra brašā urālieša principialitāte un gribasspēks. Būdams vēl tikai KPFSR AP Prezidija priekšsēdis, Jeļcins jau faktiski vadīja Krievijas tautu, tāpēc Rīgas barikāžu laikā viņa ierašanās Tallinā bija milzu atbalsts Baltijas cīņai par neatkarību. Un 1991. gada pēcpuča laikā ierašanās Rīgā bija vajadzīga galvenokārt tāpēc, lai Latviju atpestītu no omoniešu klātbūtnes. Un armijas izvešana no Baltijas… Tiesa, Jeļcina labvēlībā pret latviešiem bija arī savi iekritieni, piemēram, kad viņš demonstratīvi pieņēma no Latvijas cietuma izlaisto omonieti. Un retorika ne vienmēr bija mums draudzīga, bet ne jau politisko kursu noteica viņš vienīgais. Sevišķi grūti tā laika Kremļa valdniekiem bija samierināties ar domu, ka Baltijas valstis virzās uz NATO. Tas radīja aizvainojuma sajūtu abām pusēm, un ļoti labi, ka pirms gada bijušais prezidents tomēr skaisti paciemojās mūsu zemē, saņemot piešķirto Triju Zvaigžņu ordeni.
Aiziet cilvēks no dzīves, un paliek viņa veikums. Tas, ka Jeļcins kādreiz mīlēja iedzert pār mēru, nokļūstot anekdotēs, mūžības priekšā ir pupu mizas. Sapratīsim taču pašu galveno: bez Jeļcina Latvija nebūtu atguvusi neatkarību – tā vienkārši “ar gara spēku pret karaspēku”. Bez asinsizliešanas.
Manas domas, ka Boriss Jeļcins ir nopelnījis, lai viņa piemiņa tiktu iemūžināta mūsu galvaspilsētā. Varbūt piemineklī, varbūt ielas nosaukumā, varbūt vēl kaut kā citādi.
