Jūnijā Smiltenē atzīmēs fotogrāfa Arnolda Oskara Pirro 125. dzimšanas dienu.
Jūnijā Smiltenē atzīmēs fotogrāfa Arnolda Oskara Pirro 125. dzimšanas dienu
Būdama iedzimta smilteniete, ilgi nezināju Smiltenes pirmskara laika ievērojamākos politiķus, tirgotājus, amatniekus, kultūras un izglītības darboņus. Tagad robus zināšanās aizpildījusi Jura Zušmaņa vēstures grāmata “Smiltene. Laiki un Likteņi”. Tomēr to, ka savulaik Smiltenē dzīvojis fotogrāfs Pirro, šķiet, dzirdēju jau padomju laikā.
Ne velti J. Zušmanis savā grāmatā par fotogrāfu Arnoldu Pirro raksta, ka viņa fotogrāfijas glabājas gandrīz ikviena smiltenieša ģimenes albumā un viņš, pats īsti neapzinoties, veicis kultūras misiju, saglabājot fotogrāfijās tā laika notikumus un paražas.
Mazmeita neaizmirst savu vectēvu
Šogad 25. aprīlī apritēja 125 gadi, kopš netālu no Smiltenes, Rankas (toreiz — Ramkas) pagastā 12 bērnu ģimenē piedzima Arnolds Oskars Pirro.
Atceroties novadnieku, jūnijā Smiltenes pilsētas bibliotēkā atvērs A. Pirro veltītu izstādi. Tajā būs skatāma daļa no viņa uzņemtajām fotogrāfijām un dažas fotogrāfa personīgās lietas.
“Gribējām atcerēties mūsu novadnieku. Arnolds Pirro daudz darījis, lai iemūžinātu Smiltenes vēsturi fotogrāfijās,” stāsta Smiltenes pilsētas bibliotēkas galvenā bibliotekāre Alda Liuke. Viņu pārsteidz, cik daudzās A. Pirro fotogrāfijās attēloti seni interesanti notikumi, kurus savulaik piedzīvojusi Smiltene un smiltenieši.
“Liels paldies A. Pirro mazmeitai Inesei Upmalei. Inese uz laiku uzticēja Smiltenes bibliotēkai sava vectēva fotogrāfijas, lai mēs varētu atvērt izstādi,” pateicas A. Liuke. Pateicoties I. Upmalei un viņas mātei Intai Vēciņai, līdz mūsdienām saglabājušās daudzas A. Pirro fotogrāfijas.
Fotogrāfa mazmeitu Inesi Upmali darbs aizvedis uz Rīgu, jo tur ir viņas un viņas vīra darbavieta — Latvijas Nacionālā opera. Abi dzied operas korī.
Inese ar dzīvesbiedru itin bieži apciemo arī savu vecvecāku un mammas mājiņu Smiltenē. “Pēc dokumentiem iznāk, ka vectēvs atnāca uz Smilteni 1909. gadā,” stāsta Inese un rāda senu nodzeltējušu mājas grāmatu, kas to apliecina.
Fotogrāfs ar noslieci uz daiļumu
Inese zina daudz par savu vectēvu, kaut dzīvu viņu neredzēja. “Vectēvs mira 1949. gadā. Es piedzimu 1953. gadā. Taču, kad biju maza meitene, vecāmamma un mamma man tik daudz par viņu stāstīja, ka man šķita — vectēvs tūliņ ienāks pa durvīm un es viņu pazīšu. Vēl tagad satiekos ar smilteniešiem, kuri zina un ir redzējuši manu vectēvu, un prasu par viņiem.”
Arnolds Pirro bija zinātkārs eksperimentētājs fotografēšanas lauciņā, stāsta mazmeita. Pirmskara laikā viņš pasūtīja Vācijā speciālas krāsu filmiņas diapozitīviem, jo Latvijā tādu neesot bijis.
“Vecampapam mūža sapnis bija krāsainā fotogrāfija. Viņš pat naktīs mēģināja, eksperimentēja, kā to iegūt. Ilgi pēc viņa nāves mājās glabājās visādas pudelītes ar zālēm. Var teikt, ka vectēvs bija fotogrāfs ar noslieci uz daiļumu. Daiļi iekārtoja savu dārzu. Mācēja ar rokām izgriezt skaistus putniņus, pats darināja svečturus un fotogrāfa darba piederumus — mentītes, otiņas un citus, no kuriem daļu varēs redzēt izstādē. Bija labs zīmētājs. Pašmācības ceļā apguva esperanto valodu. Labi pārvaldīja vācu un krievu valodu,” stāsta mazmeita.
Arnolda Pirro zinātkāri norāda arī fakts, ka 1926. gadā viņam bija pirmais radioaparāts Smiltenē.
“Pirro kungs, lūdzu, bildi pasei!”
Arī mūsdienās Pirro ģimenes mājā saglabājies agrākais istabu plānojums un vienstāva namiņam piebūvētais fotopaviljons pagalma pusē. Joprojām, pat neizmantots, tas fascinē ar īpašu gaisotni. Šķiet, telpa ar augstajiem griestiem joprojām ir saglabājusi tajā fotografēto cilvēku enerģiju.
Inese stāsta, ka fotopaviljonā agrāk atradās prožektori. Turpat glabājās pūderu kārbiņas, lūpu zīmuļi, baltas izcakotas apkaklītes un citi piederumi, lai izskaistinātu fotografējamos cilvēkus. Bija arī izrakstīti spilventiņi un citas lietas glītam interjeram. Vasarās, ja cilvēki vēlējās, viņi varēja fotografēties pagalmā pie ziedu dobēm. Dārzs vienmēr bija glīti sakopts.
Tolaik bija pavisam citi fotoaparāti. Ne katrs mācēja ar tiem apieties. Vienu no Arnolda Pirro fotoaparātiem (ar plēšu un platēm, tādu, kad fotogrāfs knipsēšanas brīdī pār galvu pārsedz tumšu audumu) nopirka fotomuzejs Rīgā.
Inesi pārsteidz, ka tajos laikos fotogrāfam nebija konkrēti norādīta darba laika. Klienti viņu drīkstēja traucēt jebkurā laikā. “Onkulis no rīta pulksten sešos ar zirga pajūgu iebrauc Smiltenē un klauvē pie fotogrāfa mājas durvīm: “Pirro kungs, man lūdzu vajag bildi pasei!” Un visam bija jābūt kārtībā.”
Fotogrāfa ģimene mitinājās divās istabās. Mājas otrā pusē darbojās frizētava un bija friziera dzīvoklis.
Kurpniekam nav kurpju, fotogrāfam — bilžu
Arnoldam Pirro fotogrāfa darbā lielu atbalstu sniedza viņa dzīvesbiedre Milda Pirro. Vēl padomju laikā cilvēki viņu uzrunāja par Pirro kundzīti. Pēc vīra nāves 1949. gadā Milda līdz pat 1961. gadam pati strādāja par fotogrāfi, turpinot vīra iesākto.
“Vecmāmiņa piedzima un jaunībā dzīvoja Jaunpiebalgā. Gribēja mācīties Smiltenē tirdzniecības skolā, bet pēkšņi nodega māja ar visu iedzīvi. Tolaik vecaispaps braukāja no vienas vietas uz otru fotografēdams un ieradās arī Jaunpiebalgā. Tur viņš ieraudzīja noskumušu jaunu meiteni, kura nezināja, ko darīt, un uzaicināja strādāt par retušētāju savā jaunajā fotopaviljonā. Omīte piekrita, izmācījās par retušētāju. Kopā sasaistījās viņu darbs un arī dzīve, jo abi apprecējās,” stāsta Arnolda un Mildas Pirro mazmeita.
Arnolda un Mildas vienīgā meita Inta, Ineses mamma, pēc tēva nāves bija spiesta pārtraukt mākslas vēstures studijas augstskolā un doties atpakaļ uz Smilteni, lai palīdzētu mammai.
Inese bērnībā daudz spēlējās ar brāķētajām fotogrāfijām, kuras bija noliktas pie plīts dedzināšanai. Noskatījusies, kā dara vecāmamma, arī mazā meitene maisīja vanniņā šķīdumus un taisīja bildes.
“Mājās mums nebija labu vectēva fotogrāfiju, tikai brāķi,” atceras Inese un piebilst, “tāpat kā kurpniekam nav kurpju, tā arī fotogrāfam nav savu bilžu.”
Labākās fotogrāfijas ir atdotas citiem, viņa konstatējusi. “Ļoti daudz vectēva fotogrāfiju esmu savākusi no radiem un pat svešiem cilvēkiem. Vectēvam vispār nebija albuma. Tik, cik mana mamma, jauna meitene būdama, bija vākusi bildītes un līmējusi, tik arī bija.” Vēlas dalīties tajā, ko zina
Inese ar vīru nolēmuši pensijas gados (tie operas māksliniekiem pienāk ātrāk) pārcelties uz Smilteni un dzīvot Ineses ģimenes mājā.
Fotogrāfa mazmeita cer, ka arī viņa varētu dot labu smilteniešiem, daloties ar viņiem savās zināšanās par pilsētas vēsturi.
“Mammīte mani vadāja pa Smilteni un stāstīja: tā ir Cimdiņmāja, tā ir Nodieva māja, tā ir Māzinmāja. Skatos, ne visi smiltenieši to zina,” secina Inese un vēlas dot savu ieguldījumu pilsētas vēstures mācībstundās.
***
Par Arnoldu Pirro
“Arnolds Pirro: fotogrāfs Smiltenē. Dzimis 1881. gada 25. aprīlī Rankas pagastā. Tēvs bija muzikāli apdāvināts lauku cilvēks, piedalījies otrajos vispārējos latviešu Dziesmu svētkos Rīgā, pats izgatavojis pirmās klavieres. Pirro ģimenē auguši 12 bērni, un no muižas iepirktā zemīte nevarēja visiem dot iztiku. Jauno Arnoldu īpaši nav saistījuši zemes darbi, kaut arī vēlākajos gados, strādājot Smiltenē, viņš ļoti mīlējis dabu, vācis tauriņu kolekciju un vēlāk to atdāvinājis skolai. Nonākot Rīgā, jaunekli ieinteresēja fotogrāfija, viņš iestājās par mācekli fotodarbnīcā. Bija jāmācās trīs gadus.
1908. gadā Arnolds Pirro atgriezās dzimtajā pusē un Smiltenē sāka strādāt par fotogrāfu. Sākumā iegādājās nelielu mājiņu Zaķu ielā, bet zemes reformas laikā turpat izpirka nelielu zemes gabalu, uz kura vēlāk uzbūvēja māju ar plašu fotopaviljonu. Tajā varēja uzfotografēt līdz 50 cilvēku lielu grupu. Tā, pašam īsti neapzinoties, viņš veica savu kultūras misiju, saglabājot fotogrāfijās tā laika notikumus un paražas.
Mantojis no tēva muzikalitāti, Arnolds Pirro spēlēja vijoli Smiltenes mūzikas un dziedāšanas biedrības orķestrī, vaļas brīžos arī klavieres. 1926. gadā fotogrāfam nāca klāt vēl viena aizraušanās. Viņš kļuva par jaunā Rīgas radiofona pirmo abonentu Smiltenē. Kaut arī klausīšanās notika ar austiņām, pie viņa nāca kaimiņi, ārsti un skolotāji, jo tas bija notikums: “Hallo, šeit Rīga mēģina.”
Ne tikai labs dzīvesdraugs, bet arī krietns palīgs darbā Arnoldam bija viņa sieva Milda. Kad ļaunā slimība pieveica vīru, viņa ilgus gadus turpināja viņa aizsākto darbu: fotografēja, attīstīja, kopēja. 1949. gada 11. aprīlī A. Pirro pēdējo reizi nofotografējās Rīgā. Tajā uzņēmumā Arnolds redzams ar gaišu optimistisku skatu, bet jau 16. aprīlī stāja pukstēt viņa sirds. Apglabāts Smiltenes ev. lut. draudzes kapsētā.
Pirro fotogrāfijas glabājas vai ikviena smiltenieša ģimenes albumā: kāzas un kristības, kulšana un bēres, Smiltenes skati no tuvākas un tālākas apkārtnes. Lūk, to no savas tautas dzīves, tās priekiem un bēdām mums atstājis fotogrāfs Arnolds Pirro, kurš visu savu mūžu bija veltījis fotogrāfijai.”
No Jura Zušmaņa grāmatas “Smiltene. Laiki un Likteņi”
