Cik vien ilgi pastāv civilizācija, ir meklēti tādi risinājumi, kas sabiedrību atbrīvotu no atsevišķu cilvēku ļaunuma, no dažu indivīdu tieksmes gūt labumu sev uz citu līdzpilsoņu posta vai pat nāves rēķina. Ja runājam par Latviju, tad varbūt tā sauktajos Ulmaņlaikos sabiedrībā kopumā sāka mazināties ļaunuma izpausmes, vismaz pats Kārlis Ulmanis sapņoja par brīdi, kad lauku ļaudis savas mājas varēs neslēgt ar atslēgām, bet, aizejot kaut kur, durvis vienkārši atstutēs ar slotaskātu. Bet pietika ar 1940. gada politiskā režīma maiņu, kad no jauna burtiski uzliesmoja ļaunuma izpausmes, kad kaimiņš par kaimiņu skrēja stučīt čekai.
Cilvēcei kopumā lielākie ļaunuma uzplūdi saistās ar valdošo varas grupējumu izraisītajiem kariem, kad miljonu armijas slaktē cita citu ar masveida iznīcināšanas ieročiem. Un pilnīgi pretēja aina, kad tiek glābti tie, kas iekļuvuši zemestrīces reģionā vai kuģa avārijā – simtiem glābēju gatavi riskēt ar savu dzīvību, lai glābtu tos ļaudis, kuri sev palīdzēt īsti nespēj.
Gatavojoties Saeimas vēlēšanām, kāda dāmīte no puskoka lēcēju partijas publicētajā reklāmā paziņo, ka viņa atbrīvos tautu no zagļiem. Līdz šim gan neviena vara pasaulē šādu uzdevumu nav veikusi, varbūt tikai nedaudz ierobežojusi šo netikumu, bet būtu gandrīz interesanti paraudzīties, kā to paveic viena blondīne. Man saprotamāki ir tie gadījumi, kad zagļus izseko un bez liekas plātīšanās arestē policisti, kā tas nesen pie mums notika ar divu autozagļu bandu aizturēšanu. Bet nešaubīsimies, ka ar laiku uzradīsies jaunas autozagļu bandas, jo šādā veidā transformējies vēsturiskais zirgu zagļu amats.
Zagšanai visdažādākās izpausmes. Skolas puišelis, kurš veikalā nočiepis košļājamās gumijas paciņu, arī ir zaglis. Un noteikti zaglis ir tas maksātnespējas administrators, kuram uzticēts atdzīvināt sanīkušu uzņēmumu, bet kurš uz laiku sev uzticēto ražotni burtiski izlaupa tik pamatīgi, ka bijušais īpašnieks paliek parādā kreditoriem.
Latvijā viena no izplatītākajām zādzību slēptajām metodēm ir mūsu bērnu nākotnes apzagšana. Ieskatīsimies sludinājumu rubrikā “Pērk”. Neko citu laikam neviens nealkst pirkt kā vienīgi mežus. Pērk cirsmas, pērk zemi ar mežu. Nu jau simtgadīgās priedes būšot izcirstas un pārdotas angļiem un vāciešiem, tagad cirtīšot sešdesmitgadīgos kociņus, jo zviedri varen labi maksā par šķeldu. Braucam pa ceļiem un redzam izcirstos robus vietās, kur ērtāka piekļūšana. Kāda meitenīte autobusā mammai sacīja: “Nav kur paslēpties, lai pačurātu.” Var aizbildināties, ka mežu platības nesamazinās. Hektāros, protams, bet kubikmetri plok četras reizes ātrāk par bioloģiski pieļaujamo. Daudzi speciālisti uzskata, ka tā ir nākamo paaudžu apzagšana, kaut gan krimināllikumos šādu pantu nav. No ētikas viedokļa, starp zagšanu un alkatību visai nebūtiskas atšķirības.
Mūsdienās vismaz puse zādzību notiek internetā, kur darbojas gan prasmīgi svešu kontu revidenti, gan lētticīgu cilvēku piemuļķotāji. Skumji, bet tur apgrozās miljoni un miljardi. Vieni iedzīvojas, citi kļūst nelaimīgi, un izskatās, ka blēžiem tāds vārds kā sirdsapziņa vispār nav izprotams. Kaut kāda suņa slimība, kā būtu teicis aizvien pielūdzēju pieminētais Staļins.
Starp politiķiem jeb piepolitiķiem ir īpaša suga, kura brēktin brēc pēc linča tiesas tiem uzņēmējiem, par kuriem aizdomas, ka viņi savulaik ne visai godprātīgi piedalījušies privatizācijas procesā. Cilvēki, protams, visādi, vieni sagrāba to, kas nebija piesiets, un visu pārdeva metāllūžņos, bet daži kļuva par veiksmīgiem uzņēmējiem, kuri nodarbina simtiem strādnieku un kuri kārtīgi maksā nodokļus. Varbūt tagad likvidēsim šādus plaukstošus uzņēmumus, lai atlaistie strādnieki brauc meklēt darbu Anglijā vai Norvēģijā?
Kaut kā nav dzirdēts, ka pie zagļiem tiktu pieskaitītas ātro kredītu kompānijas, jo cietēji taču paši labprātīgi blēdībām piekrituši. Un lētticīgo patiešām mums pietiek ‒ gan naudas lietās, gan politikā. No ētikas viedokļa, par zagšanai radniecīgu nodarbi varam uzlūkot dažādas spēļu zāles jeb laimētavas. Turklāt šis ir īpaši netīrs bizness, jo daudzus cilvēkus noved līdz psihiskai saslimšanai, nemaz neminot pašnāvības.
Mēs dzīvojam modernos laikos, kad pāri robežām plūst visdažādākās narkotikas. Arī šajā gadījumā jārunā par atsevišķu cilvēku ļaunprātību, kad alkatības dēļ par zombijiem tiek pārvērsti citi līdzpilsoņi, tostarp jaunatne. Zviedrija nupat lepojas, ka viņu jaunatne masveidā atsakās no smēķēšanas un alkohola lietošanas, bet par narkotiku izplatību pagaidām kautrīgi klusē. Narkotiku audzēšana aizņem daudzus tūkstošus hektāru zemes, kas būtu nepieciešama graudaugu ražošanai – bet trešā daļa cilvēces dzīvo pusbadā.
Pie mūsdienu ļaunuma izpausmēm noteikti jāpieskaita arī cilvēku tirdzniecība, un arī šajā virzienā darbojas ne viens vien mūsu tautietis. Saposta desmitiem līdzpilsoņu dzīvi, bet paši jūtas gandarīti.
Vai nerodas vēlme sarēķināt, cik procentu iedzīvotāju iesaistīti citu cilvēku apzagšanā vai amorālā izmantošanā? Sākot ar slepkavām un beidzot ar alimentu nemaksātājiem. Baidos, ka šis procents būs itin šausminošs. Šos ļaudis likumi neattur. Ir, protams, arī tā sauktie Dieva likumi, pēc kuriem ikviens ļauns darbs saņem liktenīgo sodu, bet ko lai dara, ja vairums šādus vārdus uzskata par māņiem. Un rezultātā vieni dara sevi nelaimīgus tāpēc, ka centušies citus darīt nelaimīgus. Bet daudzi brēc, ka viņu nelaimēs vainojama valdība.
