Ir ziema, ko tad cilvēki uz ielām darīs, tāpēc jau ir tik kluss, bet vispār jau te vienmēr ir tā – gluho (kluss no krievu valodas), skaidro viens no vietējiem – Jurijs Mihailovs. “Simtlatnieks,” viņš stādās priekšā.
Jurijs iztikšanai naudu pelna algotajos pagaidu sabiedriskajos darbos Strenču novada domē – strādā gan Plāņos, gan Strenčos, kur nu pašvaldība viņu nosūtot. Līdz pensijai vēl esot atlikuši divi gadi, un ko tad citu lai dara? Plāņos darba nav (to vēlāk teiks arī visi pārējie sastaptie Plāņu cilvēki), tāpēc haltūras jāmeklē citur – mežā vai pie zemniekiem. Jurijs spriež, ka varētu darbu lūkot ārpus novada robežām, piemēram, ir piedāvāts Valmierā vai Gulbenē, bet kā tad uz turieni lai izbraukā, ja nav savas mašīnas?
Darbu vajag, darbu!
Plāņu ciemā ir aptuveni 150 iedzīvotāju, pārsvarā seniori. Ir arī cilvēki darbspējīgā vecumā, taču bez pastāvīga algota darba. Darbu vajag, darbu! Lai atver kāds skolas ēkā rūpnīcu! To Plāņos dzirdu no vairākiem cilvēkiem.
Jau pieminētā skolas ēka ir gandrīz tukša, jo vietējā pamatskola ir slēgta. Tagad plašās divstāvu ēkas vienīgais iemītnieks ir pārtikas veikals “Rabarbers”, kura saimniece un vienlaikus pārdevēja blomēniete Līga Kļaviņa veikala apgrozījumā izjūt pat dažu cilvēku zaudējumu gadā.
“Kopš es te strādāju, gada laikā Plāņos nomira trīs man zināmi cilvēki, bet trīs jaunieši aizbrauca. Seši cilvēki nāca pie manis pirkties, tagad vairs nenāk, un es to uzreiz jūtu. Es jau te vairāk strādāju entuziasma dēļ, jo tirdzniecība ir mana sirdslieta, bet reizēm tāpat apskrienas dūša. Cilvēkiem nav naudas. Ziemas sezonā atvest un tirgot ekskluzīvus produktus šeit vispār ir bezcerīgi,” nopūšas “Rabarbera” saimniece. Lielāks apgrozījums veikalā esot vasarā, kad cilvēki peļņai mežā lasa ogas un sēnes, un kad arī var atrast sezonas darbu lauksaimniecībā.
Kas tad Plāņu veikalā ir pieprasītākās preces? Maize, piena produkti, desa, cigaretes, alus, īpaši divu litru plastmasas pudelēs. Pērk arī gaļu un saldētas vistiņas.
Vietējiem veikals ir arī socializācijas vieta, un katram klientam ir individuāla apkalpošana, jo ar katru pircēju jāparunājas, smaida Līga Kļaviņa.
“Cilvēkiem vajag darbu, bet skolas ēka stāv tukša. Tur ir laba vieta, lai atvērtu kādu ražotni,” spriež “Rabarbera” saimniece.
Plāņu pagasts ir bagāts ar lauksaimniecībā izmantojamu auglīgu zemi un mežiem, taču pagastā esošie privātuzņēmumi un zemnieku saimniecības nav ar bezizmēra ietilpību darba vietu radīšanā. “Lauksaimniecībā sezona ir no maija līdz oktobrim. Nav vairs arī kolhozu laiki. Ar mūsdienu tehnoloģijām vairāk par vienu strādnieku uz 100 hektāriem nevajag,” teic zemnieks Jānis Siliņš, kam pieder viena no pagastā lielākajām zemnieku saimniecībām “Lejas Ruķi”.
“Teritoriālā novadu reforma izdarījusi savu. Skats uz nākotni Plāņiem ir smags. Skolas nav, kas gan ir saprotams, jo bērnu bija maz. Cilvēki ir pamukuši, kur nu kurš. Kas zina, varbūt pēc gadiem tā baltā zīme (norāde, ka te ir apdzīvota vieta – redakcijas piezīme) būs jāņem nost,” domā J. Siliņš. Arī viņš piekrīt, ka visa pamatā ir darba vietas. Varbūt kādam uzņēmējam tiešām rodas spoža ideja, ko varētu darīt bijušās skolas ēkā, piemēram, atvērt šūšanas ražotni, drukāt kartītes vai tamlīdzīgi.
Skolas ēkas īpašniece Strenču novada dome uzņēmējdarbību tiešā veidā ietekmēt nevar, taču jau piedāvājusi šo namu varbūtējiem investoriem ražotājiem. Pagaidām nekā.
Kaut ķīniešus ielaistu
Tikmēr Plāņu ļaudis kā nu katrs māk, tā dzīvo, viedi nosaka seniore Astrīda Sirsniņa, viena no pēdējiem “mohikāņiem” pašvaldībai piederošajā trīsstāvu daudzdzīvokļu namā, kas atrodas Plāņu centrā. Šī ir pirmā sezona, kad mājai parādnieku dēļ atslēgta apkure. Sešos dzīvokļos palikušie sildās, kā nu prot. Piemēram, Astrīdas kundze salikusi elektriskos sildītājus virtuvē un vienā no istabām, uz kuru sanesusi arī visus savus telpaugus. Kilovati ripojot, redzēs, cik elektrības vajadzēs aukstajā laikā, raizējas seniore.
Plāņu pagasta pārvaldes vadītāja Gunita Kainaize stāsta, ka šajā pašvaldības īres dzīvokļu mājā tikai divas pensionāres, viena no tām – Astrīda Sirsniņa, nebija komunālo maksājumu parādnieki. Sākumā pašvaldība piedāvājusi īrniekiem pārņemt māju savā apsaimniekošanā, taču, kad viņi tam nav piekrituši, pieņemts lēmums apkuri atslēgt. Tiem stāviem, kuros dzīvokļi ir tukši, atslēgta ir arī ūdens padeve. Pārējais ūdensvada posms ir nopakots, tāpēc ziemā tam nevajadzētu aizsalt, cer pagasta pārvaldniece.
Pašvaldība joprojām ir atvērta īrnieku priekšlikumiem, kā šo namu apsildīt. “Pagaidām nav interesentu, kuri ir gatavi lietas labā kaut ko darīt un līdzdarboties apkures ierīkošanā,” atzīst Strenču novada domes priekšsēdētājs Jānis Pētersons.
“Agrāk tā māja bija pilna ar cilvēkiem,” vecos laikus atceras plānēniete Svetlana Volodjonoka.
Tagad daudzi cilvēki no Plāņiem esot aizbraukuši: vieni uz ārzemēm, citi uz pilsētām tepat Latvijā, jo Plāņos darba nav.
“Izmirs vecie, un paliks tukšums. Būtu kāds Plāņos rūpnīcu atvēris. Re, skola stāv tukša. Kaut ķīniešus ielaistu, lai viņi te strādā. Mums arī kādam darbu iedotu,” spriež S. Volodjonoka. Tagad viņa strādā par kurinātāju. Silda skolas ēku tik daudz, lai neaizsaltu ūdensvads.
Ja jau runājam par rūpnīcu ciemā, tad Plāņu vīri nezin vai paši šādu ražotni atvērtu. Tam vajag ne tikai uzņēmēja gēnus, bet arī naudu. Tāpēc daudzi Plāņu vīri iet haltūrās, strādā gadījuma darbus. “Ar darbu te ir čābiski. Vasarā var strādāt mežā. Tagad ziemā strādāju pie viena jaunsaimnieka,” stāsta vietējā pasta nodaļā sastaptais Juris Ēversons. Ienācis nopirkt bateriju līmeņa lāzeram.
Plāņu sievas ikdienas cīņā par izdzīvošanu spēj paveikt pat teju varoņdarbus. Ļubai Marksai ir 61 gads. Uz darbu Smiltenē, kur strādā par apkopēju bērnu un ģimenes atbalsta centrā, viņa brauc ar velosipēdu, arī ziemā (no Plāņiem līdz Smiltenei pa ceļu Smiltene – Strenči ir 16 kilometri – redakcijas piezīme). Izņēmums ir tikai tad, ja snieg. Tad sarunājot vietu paziņas automašīnā.
“Nav jau nekas traks ar riteni braukt. Kaut tik vēja nebūtu. Kā ir tumsā? Vienā rokā turu bateriju un tik braucu,” stāsta Ļuba Marksa.
Jākur gaiša uguntiņa
Ja ar darbu ir, kā ir, tad Plāņi tomēr ir bagāti ar glītu tautas namu, kura telpās aktīvi rosās vietējā biedrība “Kāre”. Pateicoties novada domes konkursā iesniegtam un atbalstītam “Kāres” projektam “Kūru gaišu uguntiņu, lai sanāca ciema ļaudis”, šoruden netālu no tautas nama un sporta laukuma ir izveidota ugunskura un svētku pusdienu ieturēšanas vieta. Tur ir koka galds un soli un bruģēts laukums ugunskuram. Savukārt lielo zupas katlu ārā nesīs tikai tad, kad to vajadzēs likt lietā.
Tāpat Plāņu ciems ir bagāts ar savu pasta nodaļu, feldšerpunktu, bibliotēku un pagasta pārvaldi, kas atrodas zem viena jumta. Reizi nedēļā – ceturtdienās – tur pieņem arī ģimenes ārste.
Dienā bibliotēkā ienāk vidēji 10 cilvēku, pieaugušie vairāk rīta pusē, kad vaļā ir feldšerpunkts un pasta nodaļa, bet bērni – pēcpusdienā, kad atbrauc no skolām, pārsvarā no Bilskas, izrādot omulīgo bibliotēku, teic Daina Rezgale. Nākamgad aprīlī apritēs 30 gadu, kopš viņa Plāņos strādā par bibliotēkas vadītāju.
Vieni bibliotēkas apmeklētāji lasot tikai žurnālus, citi – grāmatas. Daudzi izmanto bibliotēkā pieejamos datorus, lai sociālajos tīklos vai e-pastā sazinātos ar tuviniekiem ārzemēs vai arī maksātu rēķinus internetbankā. Bibliotēkā ir arī printeri un kopētājs. Tāda tehnika ir nepieciešama, jo apmeklētāji prasa arī tādus pakalpojumus.
Turpmāk gan plānēniešiem jārēķinās, ka viens cits pakalpojums, ko viņi agrāk varēja saņemt krīzes centrā “Saulstariņš” (skolas ēkā) – veļas un apģērba mazgāšana veļas mašīnā – gājis zudumā.
Savulaik pie skolas izveidoto krīzes centru mazā apmeklētāju skaita dēļ pašvaldība slēgusi un plāno šo centru pārcelt uz Sedu un atvērt tur nākamgad februāra nogalē.
“Ja šādu pakalpojumu Plāņos vēlas sniegt kāds cits, piemēram, kāda biedrība vai cilvēku grupa, uzklausīsim priekšlikumus. Tas, ko pašvaldība var darīt no savas puses, ir uzturēt tās savas iestādes, kas Plāņos ir, un piedāvāt cilvēkiem iespējas pavadīt laiku ārpus darba. Diemžēl uzņēmējdarbību pašvaldība tiešā veidā nevar ietekmēt un nevar pati atvērt ražotni,” teic novada mērs.
