Rīt, 8. martā, vairākās valstīs atzīmēs Starptautisko sieviešu dienu. Turklāt šogad tā ir īpaša – aprit tieši 100 gadu, kopš 1914. gada pavasarī Sieviešu dienu starptautiski nolēma svinēt konkrētā datumā – 8. martā. Pašu svētku ideja gan pieder vācu revolucionārei, marksisma teorētiķei Klārai Cetkinai, kura to pirmo reizi organizēja 1911. gadā ar mērķi pievērst sabiedrības uzmanību sieviešu tiesībām. Iespējams, tieši šīs motivācijas, kā arī pašas svētku idejas autores marksistiskās pārliecības dēļ gadu desmitu laikā ap Sieviešu dienu ir vijušās politiskās kaislības, kurās šie svētki tikuši gan dedzīgi noliegti, gan aizstāvēti. No tā nebija pasargāta arī Latvija, kurā pēc neatkarības atjaunošanas šo dienu nolēma oficiāli neatzīmēt kā no bijušās Padomju Savienības ievazātu tradīciju. Šāds pieņēmums izraisīja īstas vārdu kauju vētras Saeimā starp labējiem un kreisi noskaņotiem politiskajiem spēkiem. Vienaldzīga nepalika arī sabiedrība. Daudzi aizstāvēja Sieviešu dienas tiesības atrasties atzīmējamo dienu kalendārā, citi lepni paziņoja, ka to svinēs tik un tā, līdz beidzot 2007. gada maijā Saeimas deputāti pēc kaismīgām un ilgām diskusijām nolēma 8. martu iekļaut atzīmējamo dienu sarakstā, un kopš tā laika par šie svētkiem ķīviņu vairs nav.Tiem, kuri vēl arvien šajā dienā meklē politiskas ambīcijas, gribas atgādināt dzejnieka Māra Čaklā vārdus: “Dziesma nav par krekliem.” Sieviešu diena nav politiskas nostājas apliecinājums, tā ir diena, kas izceļ sievietes lomu un nozīmi mūsu dzīvē. Var jautāt, kādēļ šajā dienā ir tik daudz ziedu. Tos var redzēt gājējiem rokās, darbavietās ziedus vīrieši pasniedz kolēģēm, bet mājās vīri tos dāvina sievām. Ziedi ir mīlestības un cieņas apliecinājums, bet kas gan cits uz šīs zemītes rada mīlestību, ja ne sievietes ar savu smaidu un burvību. Tādēļ arī šie svētki dzīvo un ir piedzīvojuši simtgadi, bet tas nozīmē, ka tie mūsu vidū dzīvos un tiks svinēti vēl ilgi, varbūt mūžīgi, jo arī mīlestība taču ir mūžīga. Ja paskatās mūsu novadu pasākumu sarakstā, tas ir pilns ar Sieviešu dienai veltītiem izklaides, deju vakariem, koncertiem un izrādēm. Tas rāda, ka svētki bijuši gaidīti, cilvēki tiem gatavojušies, jo labāk par politiķiem spējuši saskatīt to būtību. Sieviešu diena ir cildinājums sievietei kā mīlestības nesējai un uzturētājai mūsu vidū. Ja tie būtu svētki ar norādi uz kādu politisku mērķi, tad tautā šī diena nebūtu dzīvotāja un par tās simtgadi mēs šodien nerunātu. Pirms dažām dienām, vaicājot uz ielas satiktiem cilvēkiem, ar ko viņiem saistās Sieviešu diena, dažas kundzes atbildēja, ka sievietēm uzmanība un cieņa jāparāda ne tikai 8. martā, bet ik dienu, jo viņu loma ģimenes veidošanā vēl joprojām nav īsti novērtēta. Tam var tikai piekrist. Ja tas tā būtu, varbūt mēs mazāk runātu par vardarbību ģimenēs, varbūt mazāk būtu šķiršanās sāpju.Tādēļ lai šajā dienā skaistu jūtu un mīlestības ziedu krāsainajās liesmās izdeg tulpes, rozes, neļķes un citi ziedi un kaut uz brīdi liek mums tā pa īstam novērtēt, ko mēs, vīrieši, varam sniegt sievietēm un ko viņas mums. Domāju, ka abām pusēm ir daudz, ko dot. Ja to nepratīsim novērtēt, tad būs tāpat kā Imanta Ziedoņa dzejolī: “Bez mīlestības dūmo krāsnis un maizi negriež nazis ass.”
