Atceros, ka pie sava pirmā mobilā telefona tiku 16 gadu vecumā, kad par divdesmit latiem no Rīgas māsīcas nopirku piekto Nokia (atceraties to milzīgo, smago telefonu?!). Likās tik nereāli labs pirkums, jo līdzi nāca vāciņš dzeltenā krāsā. Tiešām jutos laimīga. Tagad dzīves realitāte ir tāda, ka daudziem trīsgadniekiem ir savi mobilie un planšetes.
Mobilie jau sen vairs nepilda tikai zvanīšanas funkciju, tajos ir ja ne visa, tad liela daļa dzīves. Skan briesmīgi, bet tā tas ir. Arī manējā glabājas ne tikai telefona numuri, bet audio, video un foto faili. Ārpus darba internetu biežāk izmantoju telefonā, nevis datorā. Tas ļauj būt tiešsaistē no jebkuras vietas.
Bet tad pienāca otrdienas rīts, kas ieviesa korekcijas visai atlikušajai dienai un padarīja mani nervozu. Kad no rīta pēc telefona uzlādes to centos ieslēgt, tālāk par “Samsung” uzrakstu netiku. Sajūtas – gluži kā apstājies laiks, un šī mazā ierīce acumirklī paralizē lielu daļu tavas dzīves.
Kamēr telefons pie meistara, aizdomājos, cik tālu gan šis viss ir mūs novedis. Bez mobilā izdzīvoju 16 gadus, un viss bija kārtībā, tagad pat pusdienu nespēju. Kaut kā šķiet, ka pirms mobilo ēras cilvēki viens otram vairāk uzticējās, paļāvās, ja bija norunāta tikšanās pulksten 17 pie vietējā veikala, tad abi tajā laikā arī satikās. Un pats foršākais bija daudz vairāk īstu sarunu, klātbūtnes efekta, savs skaistums nebija jāapliecina pašbildēs instagramā, jo visi tāpat zināja, kā izskaties. Cilvēki izdomāja, kā aizpildīt savu brīvo laiku, nevis to nositot, spēlējot spēlītes telefonā.
Daudz kas no tā ir vēsture. Varam paņemt no tā labāko un doties uz priekšu. Viss ir atkarīgs no mums pašiem un mūsu ziņā, cik lielu vietu un laiku savā dzīvē atvēlēt tehnoloģijām. Tām, nenoliedzami, ir savs pluss, piemēram, meita tagad, ieurbusies savā telefonā, pašmācības ceļā apgūst franču valodu. Un viņai izdodas!
