Mūsu sabiedrību periodiski saviļņo viena vai cita tēma, bez kuras atrisinājuma visas tautas nākotnes laimes izjūta nekādi nebūtu nodrošināma. Ilgus gadus tas bija jautājums par čekas maisu publiskošanu. Runas un prasības, pat paģērējumi bija tik masīvi, ka likās, ir vajadzīgs tikai šis viens labas gribas un politiskās izšķiršanās žests, lai valstī viss trūkstošais uzrastos kā pēc burvju mājiena, lai patiešām ikviens no mums noticētu laimes laikmeta sākumam. Tagad beidzot čekas maisu saturs visiem publiski pieejams, ikviens, kurš nav paslinkojis, par visu pārliecinājies internetā, un tagad man gribas vaicāt, vai jūtamies kaut par gramu laimīgāki. Vai mūsu laimes indekss ir paaugstinājies? Lielā interese, cik emocionāli sakāpināta, tikpat strauji noplakusi. Tas nozīmē, ka šiem materiāliem bija jāpaliek noslepenotiem, mans viedoklis tāds, ka čekas maisu publiska pieejamība arī agrāk bija nepieciešama gan zinātniekiem, gan juristiem, bet latviešu tautai kopumā šīs zināšanas bija vajadzīgas tikai kā skopa laimes asara, ko viegli pieņemt par virtuālu piecu centu monētu, ko bērni reizēm atrod uz ceļa mētājamies.
Tagad politiskajās aprindās aktualizēts jautājums par okupācijas režīma atstātajiem pieminekļiem, ko arī varētu pieskaitīt pie tautas ilgotiem pasākumiem jau trīsdesmit gadus bez mitas, tiesa, šoreiz sastopot arī pretēju viedokli. Vispirms, šeit nerunāsim par tiem pieminekļiem, kas veltīti kritušajiem karavīriem, jo karavīra veikums ir vīrišķības ceļš kā vērtība pati par sevi, neatkarīgi no tā, kādai pavēlniecībai viņi bijuši spiesti pakļauties.
Šoreiz galvenā diskusija notiek ap tā saukto Pārdaugavas monstru, pie kura ik pavasari pulcējas tie, kuriem Latvija turpina palikt kā viņu veiktās okupācijas simbols. Laikam okupācija, kas turpinās zemapziņā.
Uzreiz pateikšu, ka man šādi simboli nepatīk principā, bet mēs, latvieši, reizēm esam mazliet mūlāpi, jo vienīgā iespēja šī monstra novākšanai bez starptautiska skandāla ir palaista garām. Kad tika gāzti simtiem ļeņinekļu, pie reizes ar nedaudz dinamīta un kolhozu tehnikas tas bija izdarāms vienā naktī.
Ja gribam abstrahēties no politiskās situācijas, tad ikvienam astoņdesmitajos gados strādājošam latvietim ir līdzīpašnieka tiesības izlemt pieminekļa likteni. Kas saņēma algu, tie automātiski ziedoja “Uzvaras piemineklim”. Ar rakstniekiem, kuri saņēma honorārus, strādāja ziedojumu vācēji. Ja pareizi sapratu, starp rakstnieku pulciņu gribētāju apstaigāt pārējos ar ziedojumu listi neatradās, tāpēc pirms kārtējās sapulces Benjamiņu namā ieradās mums nepazīstama dāmīte, man liekas, no Zinātņu akadēmijas tehniskajām darbiniecēm. Es tobrīd sēdēju uz ērta dīvāna un dzēru no automāta ņemtu kafiju, kad lūdzēja uzrunāja arī mani. Runāja ļoti kautrīgi, lai ziedojot, cik pats varot un gribot. Tā kā pirms manis to bija izdarījis Jānis Niedra, tad ieskatījos sarakstā. Oho, veselus piecdesmit rubļus… Nu tad no manis pietiks ar desmit rubļiem. Labi, labi, ar pateicību nopūtās dāmīte. Tāpēc arī es varu sevi uzskatīt par šī pieminekļa līdzīpašnieku, bet klusībā domāju, ka mūsu, ziedotāju, naudiņa deva iespēju labi nopelnīt tā laika skulptoriem, kuri valsts pasūtījumus nemaz tik dāsni nesaņēma. Starp šiem ērmekļu veidotājiem bija arī viens otrs, kuram lieks rublis kabatā bija vajadzīgs kārtīga dzertiņa finansēšanai.
Tagad es piederu tiem latviešiem, kam grūti kādam dot padomu. Ar nojaukšanu latviešu nācija lielāku laimi neizjutīs. Bet būs daži večuki ar Georgija lentītēm, kuri izjutīs emocionālu satricinājumu, kaut sevi par okupantiem nav spējīgi atzīt. Bet laiks dziedē daudzas vainas. Krievijā kādreizējās Borodinas kaujas vietā viens otram līdzās neskarti stāv pieminekļi gan krievu, gan franču pulku piemiņai. Jo karavīra vīrišķība ir pašvērtība pati par sevi.
