Gandrīz ik vakaru, skatoties televīzijas ziņas, var dzirdēt par kādu notikušu tiesas sēdi.
Gandrīz ik vakaru, skatoties televīzijas ziņas, var dzirdēt par kādu notikušu tiesas sēdi. Savu viedokli izsaka tiesājamie, notiesātie, prokurori, aizstāvji un cietušie. Šonedēļ plašsaziņas līdzekļu uzmanība nedaudz novērsusies no Lemberga gaitām un seko Talsu traģēdijā cietušo kompensācijas pieprasījumiem.
Viena no ģimenēm saņēmusi apstiprinājumu, ka viņu bērna zaudējums latos mērāms ar 100 000. Kompensācija jāmaksā valstij, tātad – nodokļu maksātajiem, nevis kādai konkrētai personai, kas pieļāva nolaidību.
Māte televīzijas kameras priekšā atzīst, ka tas par viņas astoņus gadus veco dēlu, kurš gājis bojā pirms desmit gadiem, ir par maz un viņa spriedumu pārsūdzēs. Skarbi?!
Jā, tās noteikti ir sāpes un traģēdija, kuru neatsver nekāda nauda, bet kaulēties, lai saņemtu pēc iespējas lielāku summu?… Rodas jautājums, kā vecāki tērēs šos grašus? Dosies uz veikalu un nopirks torti, lai atzīmētu veiksmīgu tiesas iznākumu? Nopirks māju, mašīnu vai ieguldīs pensijas fondā? Sev neatstās neko, bet visu ziedos labdarībai? Arī to daļu, kura pienākas aizstāvjiem par labi paveiktu darbu?
Vai toreiz, pirms desmit gadiem, kad vecāki ļāva savam astoņus gadus vecajam dēlam kāpt pacēlāja pārpildītajā grozā, viņiem ne mirkli neienāca prātā doma, ka bērna vērtība ir jāpārvērš naudā?
Pavisam nesen notika “Reģu” traģēdija. Tur atšķirībā no Talsu notikumiem tuvinieki nebija blakus saviem sadegšanai nolemtajiem slimajiem ģimenes locekļiem. Tāpēc jājautā, cik maksās viņu dzīvība? Vai arī šajā gadījumā nodokļu maksātājiem būs par katru upuri jāmaksā miljons?
