Socialoģiskās aptaujas liecina, ka cilvēku vēlmei pelnīt daudz naudas ir ļoti lielas gradācijas. Ja cilvēks gadiem ilgi knapinājies, nespēdams samaksāt par dzīvokļa apkuri un par nepieciešamajām zālēm aptiekā, tad saprotams, ka viņš agrāko triju simtu vietā vēlas saņemt divreiz vairāk. Cits cilvēks agrāko piecu simtu vietā vēlas saņemt tūkstoti, jo viņam liekas, ka tad iestāsies pilnīgas laimības laiks, kad varēs iet veikalā un pirkt to, kas iepaticies. Savukārt tūkstoša pelnītājam ar šādiem ienākumiem vairs nepietiek, jo viņš uzskata, ka par tik svarīgu darbu pienākas arī jauna vieglā automašīna, individuāla māja Pierīgā un ikvasaras atvaļinājums kaut kur Grieķijas vai Turcijas kūrortos. Šīm vajadzībām jāpelna vismaz divi tūkstoši mēnesī. Tad seko brango algu pelnītāji, kuri, lūk, nemierā, ka pārāk lielu daļu atņem nodokļi, un tad viņi gatavi sūdzēties pat starptautiskajās tiesās. Nu labi, ja kuģu kapteiņi vai lidmašīnu pirmie piloti mēnesī saņem ap 20 tūkstošiem, tā viņu godīgi nopelnītā labklājība. Bet, ja starp lielo algu, pareizāk, ienākumu, saņēmējiem daudzi kautrējas, ka tiek zināmi atklātībai, tad jāsāk domāt, ka tur atrodami arī bēdīgi slavenie maksātnespējas administratori, kuru sakombinētie miljoni balstās uz citu cilvēku nelaimēm, uz apkrāpto ļaužu asarām un reizēm pat pašnāvībām, tad gan jāsāk domāt, ka mūsu valstībā nav viss kārtībā ar likumu ievērošanu un elementāru cilvēcību.
Pašlaik Latvijas ekonomika iet palēnām uz augšu, tāpēc valdība spēj palielināt gan algas, gan pensijas. Vieniem pieliek 10 procentus, citiem – 26 procentus, un raksturīgi, ka visvairāk aplaimotie brēc pēc vēl lielākiem pielikumiem. Re, viņi saka, veikalos cenas arī cēlušās, un žurnālistu brālība nikni piebalso. Bet kā tad citādi? Vai tad pirmo reizi dzirdam par tādu ekonomikas likumsakarību kā inflācija? Pašlaik vērojam parādību, ka Igaunijā algas jau uzaudzētas tiktāl, ka ļaudis sākuši pa pilnam izjust inflāciju, tāpēc aizvien vairāk igauņu pircējus sastopam Latvijas veikalos, kur vairums preču nedaudz lētākas. Šeit nerunāju par sviesta dārdzību, jo agrākās cenas novedušas pie tā, ka daudzi zemnieki tika novesti līdz bankrotam. Un nerunāsim par maltās kafijas lētumu Igaunijā, jo viņiem šī prece nav aplikta ar akcīzes nodokli.
Bet mūsu jautājums par citu: cik jāpelna, lai cilvēkam būtu gana? Un tad konstatēsim, ka cilvēce dalās divās lielās grupās – tajos, kam pietiek, un tajos, kuriem nepietiek nekad. Dažkārt par oligarhiem dēvētajiem nepietiek ne ar miljoniem, ne triljoniem, jo šā tipa cilvēki laikam pārliecināti, ka dzīvos mūžīgi. Viņiem nepietiek ar to, ka katram ģimenes loceklim ir sava automašīna, ka bez kārtīgas pils Jūrmalā viņiem pieder pāris vasarnīcas Francijā, Itālijā un Kanāriju salās, viņiem nepietiek ar jahtu un personīgo lidmašīnu, nepietiek ar to, ka bagātībā peldas visi ģimenes locekļi un vēl pāris blakussievas. Jo tie ir cilvēki, kuri zaudējuši jebkādu saikni ar reālo īstenību, kādā diemžēl dzīvo pārējā sabiedrība.
Arī šeit man gribas izdalīt divu veidu superbagātniekus. Vieni domā tikai par naudas iegūšanu jebkuriem līdzekļiem, nereti ejot pāri līķu kalniem. Bet ir citi superbagātnieki, kuri katru nopelnīto miljonu cenšas ieguldīt jaunu ražotņu radīšanā, dodot iespēju pelnīt tiem, kuri dzīvo no algas līdz algai. Savrup stāv tādi kā Soross, kurš nevēlas maksāt nodokļus ienīstajai ASV administrācijai, tāpēc miljonus atvēl labdarībai.
Ja runājam par mūsu letiņu oligarhiņiem, tad visas populārās Rīdzenes sarunas un to izmeklēšanas ir iepuvušu pupu mizas. Turīgu cilvēku vaļīga pamuldēšana, vairāk tur nekā nav. Par īsto kapitāla uzkrāšanas laiku esam sen palaiduši garām, neko pat nemēģinot atklāt. Bet bija gadījumi, kad vienu nevēlamu liecinieku it kā nejauši “nodzēla lapsene”, bet kādu citu, kurš pārāk atklāti vāca kompromitējošus dokumentus, atrada izkritušu no septītā stāva balkona. Un visi gali ūdenī, ja atļauts izteikties jūrniecības ostu žargonā. Ja tagad Saeimā izveidota mazliet dīvaina izmeklēšanas komisija, tad man dažu deputātu nodarbošanos gribas salīdzināt ar garlaicības māktiem radījumiem. Piemēram, ja sunim aptrūkstas darāmā, tad viņš laiza sev vienu vietu. Nujā, bet tuvojas jaunas vēlēšanas…
Tā kā gan skolotāji, gan mediķi aizvien pieprasa vēl daudz lielākus algu pielikumus un pēc iespējas ātrāk, it kā nauda augtu meža izcirtumos uz celmiem, tad īstā reize uzdarboties matemātikas profesoriem. To apliecina Šadurska plāni samazināt skolu un līdz ar to arī skolotāju skaitu, lai atlikušajiem varētu maksāt divtik daudz. Man gan liekas, ka matemātiķu gudrības šeit pilnīgi nevietā, jo kaili cipari apveltīti ar absolūtu emociju trūkumu, līdz ar to tiek ignorētas dzīvu cilvēku intereses. Kad matemātiķiem varas gaiteņos nav nodrošināts pietiekams humanitāro zinību pretsvars, tad varam piedzīvot laikus, kad Latvijas teritoriju apdzīvos daži tūkstoši datorizētu robotu, kamēr tā sauktā pamattauta būs pārbāzējusies uz citām zemēm, Rīgā atstājot nelielu cittautiešu kopienu tukšo valdības ēku iekonservēšanai. Un Izglītības ministrija būs pirmā, kuru pienāksies iekonservēt līdz laikam, kad pārējo Eiropu būs noskalojis klimata izmaiņu raisīts cunami.
Šīs apceres noslēgumā gribas secināt, ka tiem mūsu tautiešiem, kuri jau šobrīd pelna gana pieklājīgi, prasības nebeigsies nekad. Jo nav tādas robežas, lai, teiksim, tiesnesim nebūtu kārdinājuma piepelnīties apšaubāmā kārtā. Atšķirība tikai tā, ka vieni spēj pretoties kārdinājumiem, bet citi nespēj. Un vēl – starp amatpersonām un mūsdienu ierēdņiem ir ne mazums saradies tādu akcentēto personu*, kas atļaujas ar sēņu lasītāju tautu nerēķināties. To nupat vērojam saistībā ar zaļās enerģijas ražotāju radītā skandāla uzbangojumu, ko, starp citu, atklāja žurnālisti, nevis policija vai citas kontrolējošās iestādes. Tagad vērosim, vai tā sauktais OIK četrkārtējais iepirkuma sadārdzinājums tiks grozīts vai varbūt tā arī paliks kā atsevišķu uzņēmīgu vīru bagātināšanās avots. Pašlaik Vācijā šāds zaļās enerģijas iepirkuma sadārdzinājums tiek atcelts vispār, bet tas nebūt nemazina jaunu vēja ģeneratoru uzstādīšanu. Gribu atcerēties kādu divdesmit gadus senu sarunu ar vienu no kādreiz slavenākajiem kolhozu priekšsēdētājiem. Lai sevi nodrošinātu vecumdienās, uzņēmīgais vīrs viens no pirmajiem kādreizējo ūdensdzirnavu vietās sāka ierīkot mazās elektrostacijas. Toreiz valdība bija noteikusi šādi saražotas strāvas iepirkumu par dubultu tarifu pirmos astoņus gadus, un cilvēks labi nopelnīja. Tad abi spriedām, ka pēc minētajiem astoņiem gadiem jau elektroenerģija būs kļuvusi tik dārga, ka nekāds iepirkuma dubultojums nebūs vajadzīgs. Bet uzradās daži varenie, kuriem ar to bija par maz, viņiem naudu gribējās grābt ar lāpstām. Un tagad nu esam tur, kur esam. Nejēdzība turpinās atsevišķu politiķu mūlāpiskuma dēļ.
* šo vārdu skaidrojums medicīnas literatūrā
