Ar šo vēstuli vēlamies iekustināt “dzirnakmeņus”, kas Smiltenes novadā jau gadiem stāvējuši nekustīgi un visiem aizmirsti. Noteikti gribētu dzirdēt plašākas sabiedrības, novada pašvaldības un Kultūras, sporta un mūžizglītības pārvaldes viedokli. Iespējams tas būtu kā iesākums produktīvai un plašākai diskusijai ar sabiedrību. Mēģināsim pēc iespējas īsāk un konkrētāk izcelt galvenos svarīgākos jautājumus, kas attiecas uz Smiltenes novada kultūras dzīvi un ne tikai uz to.
Vispirms jau jāatgādina, ka kultūrā strādājošie “ražo” to saturu, ar kuru pašvaldība un valsts sevi prezentē un ar ko mēs lepojamies. Padomāsim, ar ko savā novadā lepojamies mēs? Mūsu galvenā vērtība taču ir mūsu pašu cilvēki! Tajā skaitā visi novada mākslinieki, rakstnieki utt. Diemžēl kā viena no problēmām ir Kultūras pārvaldes un novada pašvaldības sadarbības trūkums ar novada radošajiem iedzīvotājiem un māksliniekiem jeb tā sauktās “tradīcijas”. Vietējie jūtas nenovērtēti, tādēļ dodas uzstāties uz citām Latvijas pilsētām. Trūkst iespējas līdzdarboties sava novada kultūras dzīvē. Šī iemesla dēļ savulaik izjuka arī “Smiltenes Mākslinieku apvienība”. Būtu pienācis laiks pārkāpt pāri šīm “tradīcijām” un atbalstīt arī pašmāju māksliniekus. Pašlaik nav pienācīga atbalsta. Smiltenes novada domes priekšsēdētājs pat vairākas reizes sarunās ir uzsvēris, ka “vienmēr ir atbalstījis un atbalstīs Smiltenes novada radošos cilvēkus”, bet diemžēl pagaidām atbalsts bijis tikai vārdos.
Piemērs – tikko notikušais Dzejas dienu pasākums š.g. 13. septembrī Smiltenes Kultūras centrā. Kaut piedāvājums uzstāties Dzejas dienās vietējiem dzejniekiem sākumā nāca no Smiltenes novada bibliotēkas, vēlāk izveidojās situācija, ka dzejnieki sāka izjust nepārprotamu pretestību it visām savām idejām un darbībām. Šis pasākums tika padarīts pēc iespējas nekvalitatīvāks, nenodrošinot dzejniekus pat ar pašu nepieciešamāko aprīkojumu (mikrofoni, planšetes utt.), lai šāds pasākums vispār varētu notikt. Arī ļoti sasteigti un pārāk vēlu tika izliktas reklāmas afišas, nepārtraukti vēl pēdējā brīdī mainot pasākuma norises vietas un laikus utt. Nesaprotams bija arī Kultūras centra mākslinieciskās vadītājas atteikums lūgumam izrotāt teātra zāli Dzejas pasākuma vajadzībām, un kāpēc tas bija pasākuma dienā jādara pašiem dzejniekiem? (Atteikuma pamatojums – “tagad it visur modē minimālisms”.) Tāpat, neizprotamu iemeslu dēļ šis Dzejas pasākums tika rīkots uzreiz otrā dienā aiz pasākuma, kurš arī tika rīkots Dzejas dienām par godu – 12. septembrī, kurā uzstāties bija uzaicināta aktrise un dziedātāja alūksniete Santa Sāre. Kā rezultātā uz abiem pasākumiem ieradās ļoti maz apmeklētāju. Vai tiešām Kultūras pārvalde nevarēja izveidot saturīgu un piesātinātu Dzejas dienu pasākumu programmu, kas risinātos vienā dienā, izvairītos no nelielu pasākumu “saskaldīšanas”? Smiltenē tomēr nav iespējams kā, piemēram, Rīgā, nodrošināt lielu publiku uz pilnīgi visiem pasākumiem. Iedzīvotāji arī vēl aizvien uzsver, ka trūcis pienācīgas reklāmas par šiem abiem pasākumiem.
Lūdzam kultūras darbiniekus tuvāk paskaidrot tik ļoti modē nākušo vārdu “minimālisms”. Vai pie tā pieder arī skaņas un gaismas efekti? Tad kādēļ tos aizvien vairāk izmanto dažādos pasākumos Latvijā un arī citās valstīs (olimpiādēs, svētkos, parkos utt.)? Ir pat gaismas mūzika, ko izmanto noskaņas radīšanai. Ja nav mākslinieku pieprasīto ierīču, tad diemžēl jāiztiek ar to, ko daba dod. Bet tad rodas jautājums, kādēļ vispār vajadzīgs mākslinieciskais vadītājs Kultūras centrā? Vai tad tieši viņam nebija jāparūpējas par pasākuma noformējumu? Ja jau mums viss virzās uz minimālismu, tad kādēļ samaksa par darbu visiem nav minimālā?
Atsaucoties uz visu iepriekšminēto, rodas jautājums – vai Dzejas dienu pasākumi notiek tikai Smiltenē vai visā Latvijā? Kāpēc gan lai vietējiem dzejniekiem par katru savu iecerēto Dzejas dienu pasākumu būtu jācīnās ar varu, vienmēr izjūtot pretestību? Laikam Smiltenes novadā šādi pierasts “apklusināt” jebkuru aktivitāti, kas nāk no iedzīvotājiem. Komentāri par pasākuma kvalitāti utt. šeit neiztur kritiku, jo jāņem vērā, ka šāda veida pasākumi ir vispirms jau bezmaksas, brīvprātīgi pasākumi, vietējie dzejnieki nav algoti kā, piemēram, Kultūras centra darbinieki, tātad šeit nevar būt runa par algotu profesionālu aktieru uzstāšanos vai krāšņām dekorācijām.
Jāapdomā, vai mums vajag tikai pasākumus “ķeksīša” dēļ atskaitēs, ka kaut kas vispār noorganizēts, vai saturīgus un tiešām sabiedrībai nepieciešamus pasākumus, kas tiktu veidoti uz abpusējas sadarbības pamata. Mums visiem pietrūkst produktīva dialoga vienam ar otru – Kultūras centra vadības un novada pašvaldības pusei pietrūkst dialoga ar sabiedrību.
Cik zināms, tad ļoti atšķiras katra novada kultūras centra iespējas un darbības vēriens, kas tieši atkarīgs no katras konkrētās pašvaldības ieinteresētības kultūras kopšanā, kultūras centra vadītāja personības un vietējo iedzīvotāju atsaucības. Bet par kādu atsaucību var būt runa mūsu novadā, ja sabiedrība netiek uzklausīta?
Kamēr atbildīgajos amatos strādājošie uzskatīs, ka tie, kuri vēlas atklāti runāt par “neērtiem” tematiem, meklē tikai, kur “piekasīties”, tikmēr mēs nekur netiksim. Šie “kašķīgie” cilvēki tikai vēlas pierādīt, ka visi iedzīvotāji ir absolūti līdztiesīgi piedalīties savam novadam svarīgu jautājumu apspriešanā. Galvenais, lai mūsu vidū nebūtu sašķeltības – starp Kultūras centra darbiniekiem un sabiedrību, kā tas ir vērojams pašlaik.
Mēs gribētu uzzināt, kāds ir novada pašvaldības un kultūras pārvaldes redzējums uz mūsu novadu kultūras jomā. Kādi ir tuvāko gadu galvenie mērķi un uzstādījumi? Vai mums būs no iedzīvotājiem atrauta pašvaldība vai arī tomēr pašvaldība, kurā nozīmīga balss būs katram iedzīvotājam, kas rada īpašo kultūras klātbūtnes sajūtu? Vai tiks veidotas aptaujas, tikšanās ar iedzīvotājiem (pozitīvs piemērs – kā to dara Valkas un Valmieras novadu pašvaldības), iedzīvotāji tiks aicināti izteikt viedokli par daudziem jautājumiem? Vai patiešām un kā tiks atbalstīti vietējie mākslinieki? Kultūra ir sabiedrības asinsrite un sabiedrības mentālās veselības nozīmīgs aspekts, kas šobrīd ir ļoti svarīgi. Pārsteidzoši, ka par to jārunā visu laiku un tas nav pats par sevi saprotams.
Mūsu piedāvājums – veidot Kultūras centrā sabiedrisko padomi. Pirms katra nozīmīga pasākuma aicināt palīgā kultūras biedrības, pārējās nevalstiskās organizācijas, iedzīvotājus.
“Jāņem vērā, ka kultūra bez visām izklaidējošajām, informatīvajām un atpūtas funkcijām nodrošina domas brīvību, kas ļauj rast risinājumu ne tikai mākslā, un radošumu, kas nepieciešams visās nozarēs. Jāskatās uz kultūras nozīmi plašāk, nevaram sēdēt “savā burbulī”.” (Atsauce uz Satori diskusiju “Vai Latvijā būs kultūra pēc Covid-19”, 22.04.2020.)
Nepārtraukti jāpiedāvā arī jaunas lietas, kas cilvēkus audzina, nepakārtojoties kādas vienas sociālās grupas vai kādam esošam sabiedrības līmenim.
Vēl svarīgs ir naudas jeb ienākumu faktors, kas nosaka, vai cilvēks var vai nevar apmeklēt kādu konkrētu pasākumu. Tieši tādēļ starp pasākumiem par maksu tomēr noteikti vajadzētu piedāvāt iedzīvotājiem arī bezmaksas pasākumus. (Nepiekrītot Smiltenes pašvaldības vadītāja viedoklim, kā “nākotnē pamatā tomēr vajadzētu pāriet uz pasākumiem par maksu”.) Kultūrai jābūt pieejamai visiem un visām sabiedrības grupām!
Tāpat novadā būtu jāveicina kultūras un mākslas mecenātisma tradīcija. (Uzņēmēji atbalsta māksliniekus.)
“Jau šodien ir jādomā par nākotnes kultūras auditorijas veidošanu un aktivizēšanu, it īpaši aktīvi strādājot ar bērniem un jauniešiem, lai veicinātu jaunas kvalitatīvu kultūras pasākumu auditorijas veidošanos, kas pati no sevis, visticamāk, neradīsies (“izstāžu kultūra” utt.). Pārmaiņas ir jāveic jau izglītības sistēmā un skolās ir jāmāca skatīties uz kultūru ne tikai šaurā, bet gan plašākajā nozīmē – kā noteiktu norišu, kas ir sabiedrībai kopīgi nepieciešamas, vienojošu kopumu.” (Atsauce uz “Culturelab” pētījumu – “Par Latvijas iedzīvotāju kultūras patēriņu un līdzdalību kultūras aktivitātēs”, 23.01.2017.)
Visu projektu – gan kultūras, gan “Esi uzņēmējs Smiltenes novadā” – izsludināšanā un pieņemšanā vajadzētu piedalīties arī pārstāvjiem no iedzīvotājiem. Katru reizi projektu izsludināšanā vajadzētu būt konkrētai tēmai/nozarei, bet ne kā tagad notiek – naudas līdzekļus piešķir reizēm vieniem un tiem pašiem cilvēkiem katru gadu. Projektus vajadzētu prezentēt, pierādot to “dzīvotspēju” un nozīmīgumu sabiedrības labā. Par visu iztērēto naudu vajadzētu iesniegt atskaites.
Noteikti šeit jāpiemin arī jautājums par jaunu, modernu bibliotēku un izstāžu zāli Smiltenes novadā, kas vēl joprojām aktuāls, tāpat kā pirms desmit gadiem. Nepārtraukti lielas naudas summas tiek novirzītas dažādām citām prioritātēm, jo šie divi punkti nezināmu iemeslu dēļ mūsu novadā netiek atzīti par prioritāti. Bet pašvaldībai taču ir jāmaksā īres maksa bibliotēkas telpu īpašniekam. Vai tas mums vispār ir izdevīgi? Novadā nav atbilstošu telpu, kur mākslinieki un Smiltenes mākslas skolas audzēkņi varētu izvietot savas gleznas, fotogrāfijas un citus darbus, lai apmeklētāji varētu tos aplūkot piemērotos apstākļos. Izstāžu zāle jau neaprobežotos tikai ar mākslas darbu izstādīšanas funkciju, tas varētu būt multifunkcionāls radošais centrs, apvienojot sevī arī, piemēram, Tūrisma centru, Jauniešu centru, piedāvājot dažādas lekcijas, radošās darbnīcas un citas izglītojošas aktivitātes. (Labs piemērs – “Zeimuls” Rēzeknē.)
Protams, tajā pašā laikā kā pozitīvais/pretējais piemērs būtu tas, cik labi un veiksmīgi Smiltenes novadā attīstās sporta nozare. Diemžēl par kultūras jomu tā nevarētu apgalvot.
Aicinām novada iedzīvotājus padomāt par šiem jautājumiem un noteikti piedalīties sava novada kultūras dzīvē – nepalikt vienaldzīgiem, jo tikai kopīgi varam ko mainīt! Aicinām novada pašvaldību un Kultūras, sporta un mūžizglītības pārvaldi sniegt publisku atbildi uz šo vēstuli!
Ar cieņu
Elīna Kubuliņa-Vilne,
Gunta Drone un dzejnieces no
13. septembra Dzejas pasākuma
