Ir zināms atvieglojums, ka beidzot esam uzzinājuši jaunā Valsts prezidenta vārdu. Plašsaziņas bļaurekļu sarīkotā kandidātu meklēšana un vētīšana vairāku mēnešu ilgumā bija mūs galīgi nogurdinājusi. Rezultāts, liekas, būs labs, kaut neapmierināto nekad nav trūcis.Plašāka sabiedrība, sevišķi sievietes, prezidenta amatam cerēja piedziedāt Mārtiņu Bondaru. Izskatīgs vīrietis. Pats Bondars gan sevi pozicionēja kā komandas cilvēku, tā viņš ticis audzināts basketbola laukumos. Politikā gan, cik noprotu, šis komandas gars precīzāk raksturojums ar laiku, kad viņš vadīja Valsts prezidenta kanceleju: “Lūdzu, prezidentes kundze! Paldies, prezidentes kundze!” Arī tas nav peļami.Dolgopolovs konkurencē atkrita kaut vai tāpēc, ka par viņa ievēlēšanu pārāk uzkrītoši iestājās Krievijas vēstnieks Vešņakovs.Neapšaubāmi erudītākais un juridisko zināšanu jomā pats piemērotākais prezidenta amata pretendents bija Egils Levits, kurš savas principialitātes dēļ nepatika tiem, kas ar likumiem raduši strādāt kā ar košļājamo gumiju. Pietika Voldemāram Krustiņam izteikt frāzi, ka “spilgtos norok”, lai Ventspils oligarhs Olafs Berķis atcerētos, ka viņa naudas muķis kontrolē avīzi, un norakts tika pats Krustiņš. Un īsti vietā Viktors Avotiņš ironizēja, ka noraktā dinozaura pēdās tagad var skraidīt žurkas. Bet Levita vārds jāpiemin citā aspektā, jo esam vērojuši, ka šis patiešām spīdošais jurists, kurš līdzdarbojies Latvijas neatkarības labā jau kopš Tautas frontes laikiem, ne sevišķi paticis pie varas esošajiem, tostarp prezidentam Bērziņam. Savukārt daži ventspilnieki klāstījuši, ka Levits Latvijas problēmas nemaz nepazīst – gluži kā savulaik tās nepazina Vaira Vīķe-Freiberga. Salīdzinājums gauži nekorekts.Mazai atkāpei par Vīķi-Freibergu. Monreālas profesori prezidentes amatam pirmais ieteica sociāldemokrāts Vilnis Zaļkalns, un šo ierosmi dedzīgi pārtvēra visa trimdas prese, sevišķi avīze “Latvija Amerikā”. Par plašo kampaņu biju ļoti labi informēts, par to zināja arī daži rakstnieki un folkloras pētnieki. Abiem Freibergiem bija dubultpilsonība, un viņiem vajadzēja izšķirties laikus. Šādu pārdomu laikā 1997. gada septembrī abi Kanādas profesori ieradās pie manis Vijciemā, lai kaut brīdi pasēdētu pie senču dievekļa. Tieši toreiz nākamā prezidente atzinās: “Reizēm nekādi neizprotu, kas notiek Latvijā.” Pēc tam visi trīs nosmējāmies. Kad tuvojās liktenīgā balsošana Saeimā, atceros, 16. jūnijā pie manis atnāca ar gaišreģes spējām apveltītā Mārīte un paziņoja, ka viņai par nākamo prezidentu rādās sieviete. Toreiz neteicu ne vārda, paņēmu attiecīgu grāmatu, uzšķīru profesores portretu un noliku priekšā. Bija interesanti vērot apstulbuša cilvēka sejas izteiksmi.Laiks pierādīja, ka Vaira Vīķe-Freiberga vislabprātāk nodarbojās ar ārpolitiku, nereti pat ignorējot ārlietu ministru Arti Pabriku. Bet kas attiecas uz viņas ievēlēšanu, jāatzīst, ka tolaik Latvijai tas bija pats labākais variants, tā bija Kosmisko spēku griba.Levita kungam šoreiz pietrūka mūsu pašu oligarhu atbalsta.Raimonds Vējonis uzskatāms par cerību, un lai Dievs dod, ka tā piepildās. Situācija gan mūsu valstī, gan pasaulē ļoti sarežģīta.Man personīgi ar Vējoņa ievēlēšanu it kā vajadzētu pat īpaši lepoties, jo abi esam beiguši vienu vidusskolu. Tikai ar trīsdesmit piecu gadu starpību. Liekas, mana kādreizējā klasesbiedrene viņam mācīja angļu valodu.Mēdz spriedelēt, ka ārzemniekiem būšot grūti izrunāt Vējoņa uzvārdu. Negalvoju, vai pats prezidents to zina, bet sākums meklējams Sarkaņu pagastā, kur uzvārdu došanas laikā barons noteicis kārtību – lai visi uzvārdi būtu ar izskaņu -ōns. Tad viņš zināšot, kur kurais pasaules ceļos no viņa muižas aizklīdis. Tā tapuši gan Bērzons, Rudzons, Pupons, gan Zvaigznons un Vējons. Pārējais norakstāms uz gramatiku.Pirmie Raimonda Vējoņa paziņojumi un ieceres ir pareizā virzienā.***Sabiedrībā netrūkst cilvēku, kas gan no prezidenta, gan no valdības cer tikai vienu: lielas algas un lielas pensijas. Diemžēl lielā naudas skapja nav nevienam. Nauda rada tikai ekonomika. Būtu izcili, ja politiskās aprindas līdz galam saprastu, ka visātrākais valsts izaugsmes ceļš ir zinātnes atklājumu ieviešana ražošanā.Ir valstis, kur algas Latvijas līmeni pārsniedz četras un piecas reizes. Tas noticis daudzu desmitu gadu laikā, vienlaikus ceļoties arī dzīves dārdzībai. Latvija tā sauktajos treknajos gados jau izmēģināja celt algas līdz 30 procentiem gadā, preču cenām ceļoties par 18 procentiem. Nekas briesmīgs nenotiktu, ja skandināvu bankas nebūtu tik bezatbildīgi dāļājušas kredītus, un situāciju traģisku darīja dažu citu banku krahs un izlaupīšana.Es labi izprotu, teiksim, skolotāju darba nenovērtējumu. Bet tā tas bijis visus padomju okupācijas gadus – skolotāju algas bija pazemojoši mazas. Par to esmu rakstījis jau astoņdesmito gadu sākumā. Diemžēl šī tradīcija turpinās. Skolotāju, mediķu, policistu, ugunsdzēsēju darbs nav tiešā veidā saistīts ar darba ražīgumu rūpnīcās vai fermeru saimniecībās, tāpēc šo profesiju atalgojuma lielums būtu nosakāms pēc citiem kritērijiem. Būtu labi, ja šo tēmu zinātniski izstrādātu redzamākie tautsaimnieki.Līdzīga aina par pensiju apmēru. Ja vien valsts varētu iekasēt visus nodokļus, tad pensijas cilvēkiem varētu dubultot. Un to laikam neviens nenoliegs, ka tas dotu lielu grūdienu visas valsts tautsaimniecībai, jo pensijas ir tā naudiņa, kas gandrīz pilnībā atgriežas valsts budžetā. Vismaz deviņdesmit procenti pensionāru priecīgi ietu uz veikalu un papīra cīsiņu vietā pirktu gaļas cīsiņus, pirktu aptiekā vajadzīgās zāles un ārstētos sanatorijās, apmeklētu teātrus un koncertus. Protestu mītiņi naudu neradīs, jo naudu var radīt tikai gudra visas tautas finanšu sistēmas vadīšana.Nujā, bet tās nebūt nebūs pašas degošākās problēmas, ar kurām būs spiests nodarboties Valsts prezidents Raimonds Vējonis.
