Itin negaidīts piedzīvojums šovasar gadījās Valkas mūziķim Andrim Niklavičam — viņu uzaicināja piedalīties mūzikla “Sprīdītis” iestudējuma tapšanā latviešu vasaras skolā Garezerā.
Itin negaidīts piedzīvojums šovasar gadījās Valkas mūziķim Andrim Niklavičam — viņu uzaicināja piedalīties mūzikla “Sprīdītis” iestudējuma tapšanā latviešu vasaras skolā Garezerā (ASV). Šajā skolā katru vasaru notiek kādi iestudējumi, taču šoreiz tika izvēlēts tik vērienīgs, ka sākotnēji bija šaubas, vai ieceri izdosies īstenot.
“Sākotnēji darbu ar mūzikla elektronisko daļu piedāvāja mūziķim Edmundam Mednim, bet viņš sacīja, ka viens to nevarēšot, taču viņam Latvijā ir pazīstams cilvēks, kurš to spētu. Tā maija beigās saņēmu šo piedāvājumu. Man vasarā bija ieplānoti citi darbi, taču tos nācās atlikt, jo uzaicinājums bija pārlieku vilinošs. Braucot turp, pat īsti nezināju, ko darīšu. Bija nojausma, ka vajadzēs saprogrammēt simfoniskā orķestra mūziku. Savācu visas nepieciešamās uzpariktes un kopā ar Edmundu un Ēriku Kīnu pēc Latvijas šlāgeraptaujas Ventspilī devos pāri okeānam,” atceras A. Niklavičs.
Medņi juniori ir prasmīgi mūziķi
Uzveduma producents ir Alberts Legzdiņš no “Čikāgas piecīšiem”, un tieši viņš izdomāja, ka varētu “pacelt” šo pazīstamā trimdas komponista Andreja Jansona muzikālo izrādi. Tā ir rakstīta profesionālam simfoniskajam orķestrim kopā ar teātri. Šoreiz uzdevums bija jāveic bērniem un jauniešiem, turklāt amatieriem. Mūzikls faktiski ir uzrakstīts 80. gados, un profesionālie mūziķi un latviešu teātri to ir uzveduši Bostonā, Ņujorkā un citviet.
Satiekoties ar Andri, A. Jansons viņam iedeva pamatīgu kaudzi ar notīm (orķestra pilnā partitūra) un sacīja, ka tas ir izrādes pirmais akts. “Pāris dienu laikā sagatavoju mūzikla uvertīru (ievadu), un cienījamais komponists, to noklausījies, sacīja, ka viss ir kārtībā, bet pajautāja, kā to varēs diriģēt. Pēc īsām pārdomām viņš izlēma, ka notiks “dzīvā” spēlēšana,” stāsta Andris. No vasaras skolas dalībniekiem 10 bija tādi, kuri varēja spēlēt orķestrī. Klāvs Mednis spēlēja pirmo vijoli. Puisim slodze bija pamatīga. Viņa brālis Krišs spēlēja sitaminstrumentus. Andris pārliecinājies, ka viņš to dara ļoti prasmīgi. Lielākā daļa bērnu mūziku bija nedaudz mācījušies pie privātskolotājiem.
Iztrūkstošās orķestra partijas (lielākoties koka pūšaminstrumentu) uz sintezatora un datora sagatavoja Andris. Savukārt Edmunds iespēlēja trompetes un vēl dažas partijas. Viņš un Ēriks Amerikas latviešu vidū pēc dziesmas “Putni” panākumiem Latvijā ir kļuvuši krietni populārāki. “Man pat šķita, ka šī uzvara viņiem Amerikā nozīmē vairāk nekā Latvijā. Tur ir ļoti nozīmīgi gūt panākumus un atzinību. Visi nāk klāt, apsveic, spiež roku un tamlīdzīgi,” novērojis Andris.
Vasaras skolas atkal kļūst populāras
Pirmie mēģinājumi izraisīja šaubas, vai izdosies, jo skaņdarbs ir gana sarežģīts. Četrās nedēļās uzvedumam bija jābūt gatavam. Paralēli tam, lai kaut ko nedaudz nopelnītu, Andris piestrādāja par koncertmeistaru korim, kuru diriģē Aija Brugmane. Šajā korī dzied visi vasaras skolas bērni, neraugoties, vai to prot vai ne. Nākamgad Indianapolisē notiks latviešu Dziesmu svētki, tāpēc jāapgūst repertuārs. Tas gan ir vecs, turklāt ļoti smags, sastāvošs no latviešu klasiskajām kordziesmām. Vēl Andris meiteņu grupai mācīja balsis. Kora mēģinājumi notika katru darbdienas vakaru. Lai pabeigtu Garezera vidusskolu, tajā jāmācās četras vasaras. Par katra bērna apmācību vecāki maksā 2000 dolāru. Stundas sākas pulksten 9.00 un beidzas 22.30. Vienīgais brīvais laiks ir ēdienreizēs. Visas stundas notiek tikai latviski, un tajās tiek apgūtas dažādas zinības — sākot no latviešu valodas līdz burāšanai un rokdarbiem. Apmācības programmu ir veidojusi latviešu apvienība, kas nopirka Garezera teritoriju. Vasars skola paredzēta latvietības kopšanai, un tajā piedalās bērni un jaunieši arī no Kanādas un Austrālijas. Pagājušajā vasarā skolā mācījās gandrīz 200 bērnu četrās vecuma grupās — no pirmsskolas vecuma (biz – biz bērni) līdz vidusskolai. Protams, brīvdienās mēdz būt arī diskotēkas. Interesanti, ka šai izklaidei skolā ir atvēlēta tikai viena stunda — no 10.00 līdz 11.00 vakarā. Tie, kuri kaut ko prot spēlēt, to dara, brīžiem atskaņo kādu latviešu meldiņu ierakstā. Šo izklaides stundu visi izmanto lietderīgi, nevis staigā apkārt un paši nezina, ko meklē, kā tas parasti notiek skolās Latvijā. Pirms gadiem 10 skolā bija straujš audzēkņu skaita kritums un tajā mācījās tikai apmēram 60 bērnu, taču beidzamajos gados mācīties gribētāju skaits nemitīgi aug. Visi tie jaunieši, kuri ir beiguši latviešu vidusskolu, cenšas atgriezties Garezerā, lai strādātu par saimniekpuišiem vai audzinātājiem. Ikdienā savās mītnes zemēs viņi atrodas angliskā vidē, taču vasarā jauniešus vieno latvietība un viņi katru gadu cits citu vēlas satikt. Kad atkal jāšķiras, plūst asaru jūra.
Ar matraci uz muguras
Ja kādu pieķer vasaras skolas laikā runājam angliski, viņš tiek sodīts — vainīgajam ar lielu matraci uz muguras jāstaigā līdz brīdim, kamēr nogrēkosies kāds cits. Uz matrača uzrakstīts atgādinājums: “Runāsim latviski.” Ja vainīgajam nepaveicas, viņš ar šo matraci var nostaigāt visu vasaras skolas laiku (sešas nedēļas). Skolas teritorijā neviens, ieskaitot pieaugušos, nedrīkst smēķēt vai lietot alkoholiskus dzērienus. Noteikumu pārkāpumu gadījumā vainīgais bez jelkādiem paskaidrojumiem tiek izslēgts no skolas un nosūtīts mājās. Daudzi nometnes bērnu vecāki dzīvo vasarnīcās, treileros vai atpūtas mājiņās turpat pie Garezera, taču ar bērniem ikdienā netiekas. Viņi skolas teritoriju drīkst atstāt sestdienās un svētdienās, turklāt tikai pēc vecāku lūguma.
Vasaras skolā iekļāvās arī pieci bērni no Rīgas ansambļa “Dzeguzīte”. Vēl no Latvijas bija ieradies bērnu dziesmu komponists Atvars Sirmais ar ģimeni. “Sprīdīša” sagatavošanā piedalījās arī pianiste Irisa Purene no Toronto Filharmonijas. Viņa no Latvijas emigrēja 70. gadu beigās un tagad Kanādā strādā par koncertmeistari.
Pastāv atšķirības svētuma jēdzienu izpratnē
“Sprīdīša” sagatavošanā pavisam iesaistījās 200 cilvēku. Mūzikla programmā minēti visi — sākot no producenta un autora līdz skatuves strādniekiem un biļešu pārdevējam. Izrādi neviens nedrīkstēja filmēt vai fotografēt. To darīja īpaša komanda, un gada laikā paredzēts izdot DVD.
Izrāde ilgst tieši divas stundas ar 15 minūšu starpbrīdi. Tai bija noīrēta zāle ar 700 vietām nelielā pilsētiņā, kuru latvieši dēvē par Trejupi (Three Rivers), 30 kilometru attālumā no Garezera. Zāles nomas cena ir 800 dolāru stundā plus vēl tūkstotis par orķestra bedres atvēršanu. Pavisam bija izpārdotas 670 biļetes tautiešiem, kuri no malu malām brauca tieši uz šo izrādi. Skatītāji “Sprīdīti” uzņēma lieliski. Jautāts, vai kaut ko līdzīgu varētu iestudēt Latvijā, Andris atbildēja, ka diezin vai, jo šāds iestudējums prasa neierasti lielus finanšu un cilvēkresursus. Viņš apšauba, vai cilvēki Latvijā “Sprīdīti” vēlētos redzēt.
Ar Andra darbu uzveduma veidotāji bijuši apmierināti, un viņam solīts — ja vēlreiz būs vajadzīga šāda palīdzība, aicinās atkal.
Mūziķis no Valkas Garezerā piedzīvoja īpašus pārsteigumus — bērnu attieksmi pret Latvijas Valsts simboliem. Šī attieksme ir iegūta audzināšanā ģimenē. Eiropā dzīvojošajiem trimdiniekiem šī attieksme jūtami atšķiras. Amerikas latviešiem joprojām ir saglabājusies tā latviešu valoda, kuru lietoja pirmās brīvvalsts laikā, piemēram, Garezers tiek saukts par Garjezeru. Paaudzes mainās, bet vecais runāšanas stils ir saglabājies. “Strādājot ar kori, mani sākotnēji pat šokēja, ka, piemēram, izpildot “Beverīnas dziedoni”, bērni un jaunieši pieceļas kājās un labo roku gluži kā Amerikas himnas laikā liek uz sirds. To redzot, sāku pat šaubīties par savu latvietību,” smaida Andris. Viņš pārliecinājies, ka karoga vieta ir svēta vieta. Karogs parasti stāv uz podesta. Nepievēršot tam īpašu uzmanību, Andris apsēdies uz šī podesta malas un tūlīt saņēmis aizrādījumu — tu nedrīksti tā sēdēt, jo apkauno Latvijas karogu. 30. gadu latviskums Amerikā ir saglabājies pilnā mērā. Tie jaunieši, kuriem ir izdevies apskatīt Latviju, parasti ir ļoti vīlušies. Vispirms jau viņiem sagādā grūtības atrast kopēju valodu ar Latvijā uzaugušajiem vienaudžiem, turklāt allaž parādās atšķirības svētuma jēdziena sapratnē.
Garezerā katrs rīts sākas ar lūgšanu un korāļu dziedāšanu. Pēc mācītāja uzrunas seko skolas ziņojumi, un viss noslēdzas ar tautasdziesmas dziedāšanu. Tas viss ilgst tikai 15 minūtes. Andris tur noklausījies agrāk nekad nedzirdētas tautasdziesmas. Jauniešu dziesmu repertuārs ir plašs, turklāt tiek nemitīgi papildināts. Šā iemesla dēļ Andra attieksme pret Amerikas latviešu jauniešiem būtiski mainījās. Viņš uzskata, ka tā ir liela vērtība.
Amerikāņi sirgst ar lielummāniju
A. Niklavičs četras nedēļas dzīvoja Garezerā un piecas dienas veltīja Amerikas iepazīšanai. Tās ir ļoti atšķirīgas vides. “Amerikā viss ir neparasti liels. Tie ir mums neierasti mērogi. Amerikāņi attālumu nemēra kilometros. Ja kaut kur jābrauc, tad tiek nosaukts virziens pēc debespusēm un ceļam nepieciešamais laiks stundās. Edmunds man Garezerā atstāja mašīnu uz četrām dienām. Izdomāju, ka varētu aizbraukt uz kādu netālu pilsētiņu. Jautāju, kur tā atrodas, un saņēmu atbildi, ka pusstundu uz rietumiem. Nedaudz nobažījies, braucu un tiešām pēc pusstundas tur nokļuvu,” smaida Andris. Viņš priecājas par amerikāņu braukšanas kultūru. Visi vadītāji ir ļoti pieklājīgi un neērtā vietā nokļuvušu autovadītāju noteikti palaidīs priekšā. Arī ceļu satiksmes noteikumi ir nedaudz atšķirīgi. Piemēram, pie sarkanās luksofora gaismas ir atļauts labais pagrieziens, pie stopzīmes nedarbojas labās rokas princips — kurš pirmais piebrauc un apstājas, tas turpina braukt tālāk. Andris smej, ka ceļazīmes atkārtojas pat vairākas un viss saprotams pat pilnīgam idiotam. Ja kādā ceļa posmā nedrīkst apstāties, par to autovadītāju brīdina piecas vai pat sešas zīmes ar dažādiem papildu paskaidrojumiem, ka šajā vietā patiešām nedrīkst apstāties.
Citu darba augļus nezog
Amerikas iepazīšana Andrim aprobežojās ar Milvoki, kur dzīvo Medņu ģimene, un Čikāgas izzināšanu. E. Mednis sacījis, ka Milvoki atrodas līdzās Garezeram, bet tas ir attālums kā no Valkas līdz Ventspilij.
A. Niklavičam iespaidīgākā vieta Milvoki šķita motociklu firmas “Harley Davidson” rūpnīca un “Miller” alus ražotne. Salīdzinot ar Latvijā ražoto alu, Amerikā dzer ļoti vāju un mazāk blīvu. Tur pieņemts pirkt nevis pāris pudeļu vai skārdeņu, bet vismaz kasti alus.
“Čikāga ir ļoti iespaidīga lielpilsēta. Lai to iepazītu, būtu nepieciešams vismaz mēnesis. Apjausmu par šīs pilsētas mērogu var gūt, piemēram, aplūkojot to no debesskrāpja 96. stāva,” stāsta Andris. Viņam Amerika šķita ļoti puritāniska zeme. Priekšstati par to ievērojami mainījušies. Tur cilvēku ļoti vērtē saistībā ar ģimeni. Amerikas sabiedrībā nav iedomājams, ka ģimenes cilvēks dotos kaut kur atpūsties bez savas otras pusītes. Ģimene sabiedrībā ir pamatvērtība. Protams, ja esi jaunietis un neprecējies, tad ir citādi, taču, ja kaut ko līdzīgu atļausies ģimenes cilvēks, draugi un paziņas uz viņu skatīsies ar baltu aci.
Vēl Amerikā ļoti nozīmīgi ir autortiesību aspekti. Tur par katru internetā saņemto dokumentu (ja to aizsargā autortiesības) ir jāmaksā. Ja Latvijā daudzi interneta lietotāji uz savu datoru bez maksas “atvelk” filmu, mūziku un citas lietas, tad lielās demokrātijas zemē tā nenotiek. Par katru padarīto darbu tiek saņemta atlīdzība. Vidusmēra cilvēkam neienāk pat prātā, ka varētu nozagt cita darba augļus.
Amerikas pilsētās ir neparasti daudz lielāku un mazāku baznīcu — ik pēc dažām mājām itin visur slejas dievnams. Benzīns, apģērbs un daudzas citas lietas, protams, tur nopērkamas lētāk nekā Latvijā. Latviešu sabiedrībai nepatīk prezidents Bušs. No Latvijas amatpersonām atzītākā ir prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.
Smēķētājiem pārlidojumos ir grūti
Īpašs stāsts Andrim ir par Amerikas lidostām. Tās ir neiedomājami lielas, turklāt ļoti noslogotas. Reisu kavēšanās nav nekas neierasts. Reiss, kurā no Ņujorkas uz Eiropu lidoja Andris, kavējās par divām stundām. Pēc tam vairāk par stundu bija jāgaida, lai lidmašīna nokļūtu līdz pacelšanās skrejceļam. “Kad lidmašīna uzbrauca uz skrejceļa, ieraudzīju kopainu — lidaparāti stāv rindā uz pacelšanos kā automašīnas pie sarkanās gaismas Rīgas ielās. Tās paceļas un nolaižas ik pēc 15 sekundēm. Man kā smēķētājam bija īpaši grūti. Gan lidmašīnās, gan lidostu teritorijā smēķēt aizliegts. Iziet no lidostas nozīmē, ka visas pārbaudes būs jāveic atkārtoti. Tas ir laikietilpīgs process. Dodoties mājup, nesmēķēju gandrīz diennakti,” atceras mūziķis. Interesanti, ka, iebraucot Amerikā, katram jāatstāj rādītājpirksta nospiedums, bet bankā, izņemot naudu, jāatstāj īkšķa nospiedums.
Amerika nav tā valsts, kurā A. Niklavičs vēlētos dzīvot. Viņam ļoti patīk būt sabiedrībā, sarunāties ar cilvēkiem. Tur ļaudis ir vientuļi, pat nezina, kas viņiem dzīvo kaimiņos. Katrs dzīvo savā mājā, ģimenē un ar citiem tiekas ļoti reti. Brīvajā laikā cilvēki atpūšas un izslēdz kabatas tālruņus. Dzīvošanai Amerikā ir arī savas pozitīvās puses. Tur var ļoti strauji veidot darba karjeru. Ja cilvēks nav slinks, ir attapīgs un vēlas strādāt, viņš noteikti var labi nopelnīt un dzīvot pārticībā. Tā patiešām ir lielo iespēju zeme. Vismaz ar šādu iespaidu Andris Niklavičs atgriezās Latvijā.
