Pēdējā laikā neesmu par līdzīgām tēmām rakstījis, jo esmu sarakstījis un publicējis veselas četras grāmatas, kas veltītas senvēstures un mitoloģijas tematikai. Turklāt mūsdienās cilvēkiem pieejama visplašākā literatūra, kādas manu aktivitāšu laikā vismaz latviešu valodā nekur nebija. Bet cilvēki laikam pieraduši domāt, ka vēsture sākusies tikai pēc viņu personīgās piedzimšanas, bet viss, ar ko ļaudis dzīvojuši pirms daudzām paaudzēm, tādi murgi vien ir.
Piesēst pie rakstīšanas šoreiz mani mudina kāda aplamība, kas gan runās, gan publikācijās atkārtojas neskaitāmas reizes. Visiem it kā būtu priekšstats par cilvēku attieksmi pret sirmgalvjiem tālā senatnē, jo, lūk, kādā teikā minēts, ka nevarīgus vecīšus piederīgie lika ragaviņās un veda uz mežu, kur atstāja nomiršanai vai zvēru saplosīšanai. Tāpēc ikreiz, kad valdība nepietiekami rūpējas par pensionāriem, tiek pieminēta veco ļaužu vešana ragaviņās uz mežu. Un visiem liekas, ka pateikta milzīga gudrība.
Senatnē gan bijis tieši otrādi, jo sirmgalvjus, ja kādam tolaik laimējās nodzīvot pailgāk, īpaši godāja un saudzēja, sirmgalvji skaitījās īpaši lielas autoritātes. Sevišķa goddevība pienācās tiem vectētiņiem un vecmāmiņām, kam dzīvē bijis kāds sakars ar kalpošanu senreliģijas kultam.
Minētās teikas rašanās varētu būt saistīta ar laiku, kad senā kulta vietā nostiprinājās kristīgā reliģija, un cilvēki pamazām sāka aizmirst par tām tradīcijām, kurām patiešām bija saistījums ar ragaviņām un vešanu uz mežu. Runa par mītiskās domāšanas veidu.
Mūsdienās visi esam dzirdējuši par senām Veļu laika tradīcijām, oficiāli atzīts, ka tas atzīmējams katru rudeni starp Miķeļiem un Mārtiņiem. Folkloras cienītāji mēdz piekopt pat simboliskus rituālus veļu godināšanai. Bet senlaikos ticībai veļu pielūgsmes nepieciešamībai bija vairākas izpausmes.
Sāksim ar to, ka pilskungi jeb zemes valdnieki kādai jaunai ģimenei piešķīra zemi saimniecības ierīkošanai. Zemnieki līda līdumus, audzēja labību, ganīja mājlopus, audzināja pulciņu bērnu. Kad saimnieks kļuva vecs un nespēcīgs, viņš sāka domāt par savu pienākumu arī no Veļu valsts turpināt rūpēties par savu dzimtu. Tā kā saimnieks zināmā mērā bija arī kulta kalpotājs savā dzimtā, tad viņam pienācās sevi upurēt pēcnācēju svētības nodrošināšanas labā. Kristietība sludināja pa jaunam: Jēzus Kristus upurēja sevi vispārējo grēku izpirkšanai, pirmskristietības laikos valdīja cits uzskats. Un tad patiešām mēdza notikt, ka vectētiņš, jaunās dzimtas pirmsencis, apzinās, ka viņam sevi jāupurē, ar ragaviņām dodoties mežā, kur notiks pāreja veļu kārtā. Šinī gadījumā netika rīkots parastais apbedīšanas rituāls, tāpēc mirušā dzimtas dibinātāja velis uzturējās mežā, un ļaudis uzskatīja, ka sencis par sevi atgādina, kliedzot melnās dzilnas balsī. Kad es kādreiz vadāju ekskursantu grupas pa svētkalnu, Veļu laikā mūs patiešām mēdza pavadīt spalgi kliedzoša melnā dzilna.
Tālākās dzimtas tradīcijas jau bija atkarīgas no daudziem apstākļiem. Zemi pienācās mantot vecākajam dēlam, bet, ja platība bija lielāka par viduslaikos ierasto vienu arklu (apm. 48 hektāri), tad kāds no jaunākajiem dēliem tika nodalīts savas dzimtas saimniecības veidošanai. Tā ar laiku radās mazi māju ciematiņi. Līdzīgi tam, kā mūsdienās šādu jauku ciematiņu izveidojuši teologa Jura Rubeņa dēlu un meitas ģimenes. Ja zemītes nepietika visiem dēliem, varēja sākties arī savstarpēji naidi. “Gaiļi, gaiļi, tēva dēli, zobentiņa cilātāji! Tiem jādala tēvu zeme, lai diženis novadiņis.” Parasti gan jaunākie dēli devās pilskungu kalpībā, piedaloties sirojumu karos, un tad viņi ieguva sev jaunu tēvu novadiņu jaunā vietā. Tā Valkas pievārtē 13. gadsimta sākumā tapa “Bebernieku” un “Pileniešu” saimniecības, kas igauņiem atkarotajās platībās tika piešķirtas Beverīnas pilskungu kalpotājiem.
Bez tēvu novadiņiem pastāvēja arī lielāki novadi, ieskaitot pilsnovadus. Šajās teritorijās parasti izveidojās profesionālu kulta kalpotāju kopiena, un tad gadījās, ka pati lielākā autoritāte tāpat pēc nāves turpināja kalpot sava novada ļaudīm. Ziemeļvidzemē tādus veļus sauca par cēļiem, kam sakars ar svēto zalkšu dēvēšanu par cēlīšiem. No tā arī pilskalna nosaukums Celītkalns. Citos novados varēja būt citi nosaukumi. Esmu savulaik Veļu laikā kādiem spēcīgiem ekstrasensiem Bitarkalnā piedāvājis nodibināt sakarus ar senču kulta kalpotājiem, un tas arī lieliski izdevās – viņi saņēma vērtīgus padomus par to, kā pareizāk rīkojami attiecīgie rituāli.
Nevajadzētu par šīm lietām vīpsnāt, jo mirušo gari patiešām mēdz palīdzēt dzīvajiem dzimtas locekļiem. Pirms dažiem gadiem televīzijā par sevi stāstīja populārs ārsts, viņš savulaik bērnībā pārcietis polimielītu. Bijis pilnīgi bezcerīgs gadījums, bet gadījies, ka nomiris viņa jaunākais brālītis. Slimnieciņš dienu un nakti lūdzis Dievu kā nu prazdams, un galu galā noticis brīnums. Šeit es cienījamo profesoru varētu apskaidrot tajā ziņā, ka mirušo brālīšu vai māsiņu veļi senlaikos patiešām uzņēmušies rūpes par dzīvo gaitām šaisaulē. Mitoloģijā minēti pat pastarītes upurēšanas gadījumi, lai šādu svētību nodrošinātu dzīvajiem. Un nav ko pļāpāt, ka mēs par tādām “šausmām” nedrīkstam citām tautām stāstīt, lai mūsu senčus neuzlūkotu par mežoņiem. Ak, vai tad ir tāds dievs, kurš atļauj melot? Tādus rituālus pazinušas visas tautas.
Protams, mūsdienās ne mazums visgudru ļautiņu, kuri “šitādiem māņiem netic”. Ticība patiešām ir reliģiska kategorija, bet īstenība tāda, ka mūsu tālie senči, dzīvodami saskaņā ar dabas spēkiem, ir zinājuši daudz kā tāda, ko mūsdienās pierāda zinātne. Skeptiķiem iesaku pastudēt kvantu fizikas atklājumus, kur ne tikai izskaidrots, kā matērija mijiedarbojas ar enerģijām (viļņu starojumu), ka tas, ko varam uzskatīt par nemateriālu garu, apveltīts ar apziņu. Un to pašu varam izsecināt no tiem atklājumiem, kurus zinātnieki iegūst Lielajā hadronu paātrinātājā, proti, es domāju par Higsa bozona atklāšanu, kas faktiski apstiprina Lielā sprādziena iespējamību. Neredzamā pasaule, protams, ir bezgala sarežģīta, bet ir daudzi gadījumi, kad šīs nemateriālās substances cilvēkam parādās redzamā veidā, piemēram, lidojošo šķīvīšu veidolā. Fotogrāfijās itin bieži izdodas nofotografēt dažādus enerģiju veidojumus, kuri darbojas kā saprātīgas būtnes. Mirušo gari jeb veļi ir viena no šādām izpausmes formām.
