Skolotāja Tamāra Elziņa savā ziņā ir cilvēks, kuru var gan apskaust, gan apbrīnot.
Viņas māksla ir visus skarbākos dzīves vējus, kas pluinījuši dzīves dienas, ar laiku pārvērst pozitīvā starojumā, kas silda sirdi, sniedz mieru, dāvā jaunas prasmes un veicina radošu izdomu. Tie, kas bijuši viesos pie Tamāras, ilgi nav varējuši aizmirst viņas pagatavotā cienasta izcilo garšu un dažādību, kas vienlaikus atklāj saimnieces kulināres un pavāres talantu. Vaicāta, vai tas ir hobijs, namamāte atbild, ka kādreiz šo mākslu likušas apgūt daudz pieticīgākas dienas, kad tukšais maciņš spiedis izdomāt, kā un ko pagatavot no gluži nekā. Daudzus gadus Tamāra bija latviešu valodas un literatūras pasniedzēja Valkas pamatskolā. Pirms kāda laika iemīļoto skolotājas darbu veselības dēļ vajadzēja atstāt, bet tas gan viņai nenozīmēja, ka var sēdēt mājās ar klēpī saliktām rokām. Klāt bija dienas, kad vairāk varēja pievērsties radošam literārajam darbam, kuram skolotājas gaitās nevarēja atlicināt tik daudz laika, cik vēlētos. Domubiedrus skolotāja atrada Valkas novada literārajā apvienībā. Tās izdotajā kopkrājumā “Ritums” ir arī viņas darbi. T. Elziņas dzejoļi ir ar smalku liriku, kuru caurvij tēlaini salīdzinājumi un centrā izgaismojas pašas autores pārdzīvojums. Lasot Tamāras dzejoļus, literatūras zinātājiem kļūst skaidrs, ka tie radušies, slīpējot valodu un veidojot savu stilu daudzus gadus. Kad vēlos uzzināt, kas viņu pamudinājis rakstīt un kad skolotāja atklājusi, ka nevar nerakstīt, nākas uzzināt par skarbām lappusēm Tamāras mūžā, kas vēlāk viņu pievērsušas literatūrai. Taču visu pēc kārtas.
Vectēva dēļ piedzimst SibīrijāT. Elziņa atklāj, ka pie viņas esmu atnācis zīmīgā dienā – Kārļos. “Manam vectēvam vārds bija Kārlis, un viņa likteņa dēļ esmu piedzimusi Sibīrijā. Savulaik viņš bija Valmieras kājnieku pulka kaprālis un 1921. gadā tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. 1945. gadā vectēvu arestēja, bet 1946. gadā viņam piesprieda 10 gadus izsūtījumā Čeļabinskā. Tur arī vectēvs mira. Savukārt 1949. gadā uz Sibīriju aizveda arī viņa meitu – manu mammu. Tur viņa vēlāk iepazinās ar manu tēti. Tā piedzimu Sibīrijā. 1956. gadā mamma atgriezās dzimtenē ar mani, gadu vecu skuķēnu, padusē. Tēvs bija palicis Sibīrijā un man, mazam meitēnam, ļoti sāpēja sirds, ka vecāki dzīvo šķirti. Ik pa laikam apciemojām tēti. Pēc 7. klases beigšanas es jau viena pati sāku braukt viņu apraudzīt. Kad 9. klasē biju aizbraukusi un atgriezusies no Sibīrijas, uzrakstīju atmiņas par braucienu. Mana toreizējā literatūras skolotāja Jadviga Mekša to novērtēja kā ļoti emocionālu darbu. Tā man rakstīšana sākās. Skolā darbojos literārajā pulciņā, jo literatūra man iepatikās aizvien vairāk. Tā kā man nebija ne brāļu, ne māsu, bērnībā vienīgā draudzene man bija grāmata. Tikko iemācījos lasīt, bērnu bibliotēka man kļuva par otrajām mājām, līdz bibliotekāre man pateica: “Meitēn, te tev vairs nav ko darīt. Pieraksties pieaugušo bibliotēkā!” Kad pabeidzu vidusskolu, mēģināju iestāties juristos. Tas bija grāmatu iespaids, jo jaunības ideālismā iedomājos sevi par cīnītāju, kas iestāsies pret visu slikto dzīvē. Uz to mani virzīja domas par grāmatās izlasītajiem pozitīvajiem varoņiem. Tomēr dzīve bija citādāka. Tās pašas biogrāfijas dēļ juristos neiestājos, jo mani pirms eksāmeniem brīdināja, ka nav vērts pūlēties. Beigu beigās iestājos Universitātes Filoloģijas fakultātē. Vēlāk uzzināju, ka tajā vairāki pasniedzēji ir nacionāli noskaņoti. Dramaturģijas pasniedzējs Gunārs Bībers un vēl daži no mācību spēkiem bieži aizlika labu vārdu par izsūtīto bērniem, lai viņi tiktu augstskolā,” stāsta skolotāja. Rakstot izkopj savu valoduPar pievēršanos pastāvīgai rakstniecībai Tamāra toreiz nav domājusi. “Es esmu tāds cilvēks – ja ko iesāku, tad atdodos tam ar sirdi un dvēseli. Toreiz domāju, ka ar rakstīšanu ir tieši tā – vai nu es visa tajā esmu iekšā, vai arī tur nekas neiznāks. Tagad jau, šķiet, ka savu laiku kļūt par rakstnieci esmu nokavējusi, jo rakstniecības dārzā daudz puķu saziedējušas. Taču man ne tas ir galvenais. Es dzīvoju ar domu, kā ik dienu sevi pilnveidot. Un rakstīšana ir viens no veidiem, kā es to cenšos darīt,” skaidro skolotāja.Tamāra uzskata, ka literārā daiļrade ir veids, kā pilnveidot tieši savu valodu, jo mūsdienās ļoti daudzi par to vispār nedomā. “Ja es klausos, kā tagad skan mūsu dzimtā valoda, tad bieži pārliecinos, ka tā vairs nav dzīva. Nereti cilvēki sāk runāt, pat īsti nenoformulējuši sava sakāmā galveno domu un vēl mazāk viņus uztrauc, ar kādiem vārdiem to izteikt. Beigās dzirdam kaut kādus latviskotus svešvārdus. Klausoties, ka šādi runā politiķi, manī rodas šaubas arī par viņu iecerēto politiku – vai tur maz ir kaut kas jēdzīgs,” savos novērojumos dalās T. Elziņa.
Grāmatas neļauj justies vientuļiSkolotāja uzskata, ka mūsdienās cilvēku, it īpaši jauniešu, atraušanās no grāmatām ir liela kļūda. “Grāmatas cilvēkam sniedz pašpietiekamības sajūtu. Es, ar tām būdama uz tu, nekad neesmu jutusies vientuļa. Manī dzīvo tik daudz literāro varoņu ar savām domām, ka dažkārt pat vēlos vienpatību. Arī saviem skolēniem esmu teikusi, ka nevajag bēdāties, ja šobrīd nav draugu. Kļūstiet par čakliem lasītājiem, un viņi atradīsies. Skolas vecuma bērni mūsdienās bieži cieš no nesakārtotām attiecībām ģimenē, no vecāku nevaļas rūpēs par iztiku, kurās neatliek laika audzināmajiem. Tādos brīžos jāmeklē iespēja pašiem pilnveidoties, atrodot laiku kādai labai nodarbei. Viena no tām ir lasīšana,” domā pedagoģe.Vaicāta, kā skolotāja vispār vērtē mūsdienu jaunatni, Tamāra atbild, ka viņu uztrauc daudzos intereses trūkums par kaut ko lielāku nekā vienas dienas vai mēneša plāniem. “Maz ir bērnu, kuriem ir kāds sapnis. Mani priecē tie, kuri turpina darbu vecāku izvēlētajā profesijā, tātad vecāki ir pratuši bērnus par to ieinteresēt. Tomēr kopumā jauniešus ir pārņēmis šaurs prakticisms. Viņi redz, ka labi būt par datorspeciālistu, jo tiem pastāvīgi ir darbs un tātad arī nauda, tomēr es jauniešos vēlētos redzēt lielākus mērķus un garīgumu, jo tieši tas veicina personības izaugsmi un tiekšanos uz lielākiem sasniegumiem. Neko nedos arī vēl viens eksāmens fizikā vai ķīmijā, ja bērnam nebūs sapņa. Mūsu sabiedrībā maz domā par humanitārās jomas attīstību, jo viss sākas ar garīgumu. Spiešana tikai uz eksaktajām zinātnēm var radīt pretēju efektu. Tas var aplauzt spārnus tiem, kuriem matemātikas zinības mazāk padodas, bet kuri vēlas kaut ko sasniegt humanitārajā jomā. Mēs daudz ko darām no otra gala,” atzīst Tamāra.
Satrauc paaudze bez laimes sajūtasPēc skolotājas domām, viss iepriekš minētais noved pie tā, ka mūsdienu jaunieši savu jūtu pasauli ieslēpj dziļā čaulā, jo izklāstīt kādam savas jūtas, pārdzīvojumus vairs nav moderni, bet iznākumā mūsu attiecībās sāk valdīt tikai lietišķums un runas par izdevīgumu. No šī viedokļa vērtējot sabiedrības attīstību, neviļus rodas satraukums, dzirdot nodrāzto frāzi, ka nākotnes Latvija būs jaunās paaudzes pārziņā. “Ja būs gudri vecāki, tad arī ar bērniem viss būs kārtībā. Taču es nezinu, cik daudz ir un būs tādu ģimeņu. Mani satrauc tas lielais vecāku skaits, kuri atstāj bērnus pie vecmāmiņām vai citiem radiniekiem un aizbrauc uz ārzemēm peļņā. Kad viņi atbrauc, tad savas atvases apģērbj no galvas līdz kājām un atkal aizbrauc, bet bērni vēlas pastāvīgu līdzdalību vecāku dzīvē un viņu klātbūtni savā. Šie bērni ir apjukuši savā iekšējā pasaulē. Viņi izaugs un tad viņiem būs bērni, bet, ja paši būs bez laimes sajūtas, vai tādu spēs dot savām atvasēm, un kādi tad cilvēki galu galā dzīvos mūsu valstī? Tas man nedod mieru,” atklāj Tamāra.Skolotāja var dot tikai savu recepti, kā visu vērst labajā. “Kad es ik rītu mostos, man pirmā doma ir, ko šī diena man nesīs. It kā jau zinu, kas attiecīgajā dienā mani gaida un kas jādara, bet es cenšos saglabāt sevī šādu nelielu noslēpuma izjūtu. Varbūt skolotājam šajā ziņā ir vieglāk, jo ik dienu jāsaskaras ar jaunām un augošām individualitātēm, un tas var nest dažādus pārsteigumus. Taču gaidīt kaut ko jaunu var ikviens, jo tas ir visur, jāprot tikai ieraudzīt. Es sevī uzturu ceļa vilinājumu. Ejot pa ielu vai ceļu, domāju, ko es pēc tik un tik metriem ieraudzīšu un ko vēl tālāk. Atskatoties atkal viss šķiet citādāk. Jādzīvo ar jaunatklāsmes izjūtu, tad viss beigu beigās būs labi,” apliecina T. Elziņa.Tamāra Elziņa * * *Saule – staraina puķe klints smailē,Mākonis balts – putna spārns trauksmainā vēzienā plestsVējš – kaķis manīgs, ķepas ievilcis, viltīgi pauzēEs?Puteklis saules starā,Spalva putna spārnā,Putniņš dzīves zarā,Mirklismūžības jūrā.
* * *Zemes zaļajā vaigāPelēkas ēnas staigāZiemā bez sniega zeme bez miegaĒnu spēlei spēlējas līdz.Pelēkā – spīts, pelēkā – strīds.Rīts – pelēki pelēkā tīts…
Vēji bez atelpas pilsētā ieskrien, Baltais tiem droši ierodas līdz.Ietin tas mājas, ceļus un kokus,Baltajam misija – uzvarēt spokus…
