Vēsturē mēdz pieminēt senlaiku tautu staigāšanu, kas parasti bijis ļoti lēns un ilgs process. Mūsdienu tautu staigāšana noris strauji, turklāt pašreizējā migrācija skar tikai daļu attiecīgās nācijas.Masveidīgais migrantu pieplūdums Eiropai kļuvis par pārlieku smagu nastu. Lai cik turīgas būtu attīstītās valstis, nekur tomēr nav laikus sagatavoti mitekļi bēgļu uzņemšanai, nekur nav rezervētas piemērotas darba vietas, nekur budžetos nav ieplānoti lieki miljoni. Vienlaikus politiķiem jārēķinās ar kareivīgu noskaņojumu veidošanos tajā sabiedrības daļā, kas lolo cerības par etniski viendabīgas nācijas saglabāšanu. Vārdu sakot, palielinās rasisma draudi.Parasti mēdz teikt, ka patvēruma meklētāji bēg no kara šausmām vai arī no diktatorisku režīmu represijām. Un tikai tādos kā zemsvītras komentāros tiek piebilsts, ka krietna puse no migrantiem bēg no nosacītas nabadzības. Visu šo iemeslu kopumu veikli izmanto cilvēku kontrabandisti, kuru mērķis nav palīdzēt nelaimīgiem ļaudīm, bet gan izmantot izmisumu, lai nopelnītu. Vecais bārdainis Markss būtu teicis, ka minētie grupējumi vēlas gūt maksimālo peļņu.Tomēr varam uzskaitīt virkni citu iemeslu, kāpēc vispār cilvēkiem mūsdienās būtu kaut kur jābēg. Sabrūkot koloniālajai kārtībai, daudzas valstis tika izveidotas voluntāri novelkot robežas. Tipisks piemērs ir Irāka, kur zem viena karoga tika apvienoti šīiti, sunnīti un atsevišķa etniskā grupa kurdu. Reģionā pavisam dzīvo ap 40 miljoniem kurdu, kuri sapņo, lai izveidotu savu nacionālo valsti Kurdistānu. Vistuvāk šim mērķim ir Irākas ziemeļos mītošie kurdi, bet ne mazāk kareivīgi noskaņoti ir Turcijas kurdi, nedaudz klusāk uzvedas tā kopiena, kas iedalīta Irānai. Briti savulaik labi saprata nākotnes konfliktu iespējamību, bet dominēja princips “skaldi un valdi”, proti, neatkarīgo jaunvalsti vāju darīs tieši iekšējie konflikti.Svarīgas arī reliģiskās nesaskaņas. Faktiski visās Tuvo Austrumu zemēs, kur valdošā reliģija islāms, izveidojušās arī savrupas kristiešu kopienas un kristiešus nemierīgos laikos vajā gan šīiti, gan sunnīti, gan alavīti, kā tas notiek pašlaik Sīrijā.Kad 1941. gada rudenī Čērčils pakļāvās Rūzvelta spiedienam un parakstīja Atlantijas hartu, kas paredzēja pēc kara visām kolonijām piešķirt neatkarību, nekādā veidā nebija paredzams, kādas būs sekas. Sešdesmitajos gados kļuva redzams, ka nacionālās kustības dažkārt vadījuši pat cilvēkēdāji, nemaz nerunājot par topošajiem diktatoriem. Pirmā neatkarību atguva milzīgā Indija, un jau procesa sākumā musulmaņu teritorijas atdalījās no agrākās kolonijas, izveidojot Pakistānu, no kuras vēlāk atdalījās Bangladeša. Bet robežu strīdi par Kašmiru un citām teritorijām turpinās aizvien, pretinieka iebiedēšanai lietojot atomkara draudus.Reliģiskie virzieni, kaut radušies uz vienas bāzes, laika gaitā sadalījušies daudzās frakcijās. Kristietībā aizvien uzrodas pravieši, kuri Svētos Rakstus iemanās tulkot “pareizāk” par citiem, bet vismaz Eiropā nav raksturīgi asiņaini konflikti staro konfesiju un sektu piekritējiem, kaut pagātnē bijis visādi. Islāms ir izņēmums, tur fanātismu ticības lietās smagāku dara fakts, ka valdnieks (karalis, šahs, prezidents, premjers) rada nepelnītas priekšrocības savai konfesijai.Mēs, eiropieši, protams, esam humānisti un demokrāti, mēs īstenojam cilvēktiesību principus, tāpēc nekāda diktatūra mums nav pieņemama. Tikai mūsu politiķi nekādi negrib atzīt, ka valstīm, kuras plosa iekšējie konflikti, gandrīz vienīgā iespējamā valsts pārvaldes forma ir diktatūra. Kamēr Irākā valdīja asiņainais Huseins, tikmēr bija nosacīts miers. Kolīdz šīiti mēģināja izvirzīt savas prasības, sekoja asiņaina izrēķināšanās, un viss pieklusa. Padomju savienības uzkūdīti, revolūciju grasījās rīkot kurdi, un Huseins nekautrējās izmantot indīgās gāzes. Ar laiku pats Sadams Huseins sāka ticēt, ka tauta viņu mīl.Vairāk vai mazāk odiozas diktatūras valdīja gan Irākā, gan Sīrijā, Ēģiptē un Lībijā, Tunisijā un Marokā. Bet lielvaras visu laiku cīnījušās par ietekmi šajā reģionā. PSRS gribēja apsteigt Ameriku un Eiropu, iebruka Afganistānā, savukārt ASV afgāņus sāka apgādāt ar “Stinger” raķetēm. Rezultātā radikālie afgāņu islāmisti izveidoja Al Qaeda kustību, jā, arī Talaban kustību, un ironija tā, ka visi šie radikāļi nejuta ne mazākās pateicības jūtas pret labdariem amerikāņiem.Cits nelaimju mezgls jo cieši savilkās Irākā pēc tam, kad ASV prezidentam Bušam jaunākajam specdienesti bija sastāstījuši, ka Irāka slepeni gatavo kodolieročus. Būdams īstens kovbojs, Bušs sāka karu, un diktators tika gāzts. Bet demokrātijas vietā valsti smacē kaut kas līdzīgs pilsoņkaram. Centrālās valdības vājums mudina radikālos islāmistus sākt kalifāta idejas īstenošanu.Ēģiptē situāciju kontrolē armija, tas, protams, nav demokrātiski, bet vismaz islamizācijas murgs ir novērsts. Absolūts murgs bija Kadafi valdīšana Lībijā, bet sākumā bezcerīgu sacelšanos dedzīgi atbalstīja Rietumi, visdedzīgāk Francija, un diktatora vairs nav. Bet miera šai ģeogrāfiski nozīmīgajā zemītē arī nav, un kaimiņzemju melnīši, kuri agrāk brauca peļņā uz Lībiju, tagad kontrabandistu kuģos ierodas Itālijā.Sīrijā tāpat ar diktatoru nebija mierā opozīcija, kura sāka kaut ko līdzīgu revolūcijai, un tūdaļ ASV un citas Rietumvalstis sāka atbalstīt cīnītājus. Bet nelaime tā, ka Sīrijā ikviens grupējums uzskatīja sevi par pareizāko, un karošana jau četrus gadus noris vairākās frontēs. Nopietnas varas vakuums radīja “Islāma valsti”, kur kaujās par kalifāta ideju iesaistījušies, cita starpā, arī krievvalodīgie musulmaņi lielā skaitā. Ar “nepareizi” domājošajiem ātra runa – iedarbina motorzāģi, un galvas nost. Tiesa, savu efektu dod tas, ka ASV apbruņojusi apdraudētos kurdus.Visa rezultāts ir migrācija uz bagāto un laipno Eiropu. Vai tad, ja Bušs nebūtu ievadījis diktatoru likvidāciju, būtu citādi? Viss būtu noticis daudz ilgākā laika periodā, jo arī diktatori ir mirstīgi. Vismaz asiņu būtu mazāk.
