Naukšēnu pagasta padomes sabiedrisko attiecību speciālists Arnis Ozoliņš uzsver, ka Naukšēni un ciemata ļaudis ir citādāki nekā pārējās vietas un iedzīvotāji. Šo pārliecību viņi gan kultivē ar mērķi pašiem sevi un apkārtējo pasauli padarīt labāku.
Naukšēnu pagasta padomes sabiedrisko attiecību speciālists Arnis Ozoliņš uzsver, ka Naukšēni un ciemata ļaudis ir citādāki nekā pārējās vietas un iedzīvotāji. Šo pārliecību viņi gan kultivē ar mērķi pašiem sevi un apkārtējo pasauli padarīt labāku.
Iebraucot ciemata centrā, pārsteidz tā sakoptība. Ir patīkami pastaigāties pa veco muižas parku, apskatīt atjaunoto barona fon Grotes pili un sarunās ar naukšēniešiem pārliecināties, ka te tiešām daudz kas ir citādāks nekā pārējos pagastos. Reti kurā ir muzejs, bet te ir cilvēkmuzejs. Daudzi jau zina, ka Naukšēnos ir vienīgā biodīzeļdegvielas ražotne Vidzemē, bet ciematam ir arī sava ugunsdzēsēju brigāde, augu eļļu un minerālūdens ražošanas cehs, pašiem savs ūdensceļš, pa kuru kursē plosts “Rūjas Donalds”, un daudz citu interesantu lietu.
Ir skaidrs, ka nekādi labumi paši no sevis nerodas. Viss ir atkarīgs no cilvēkiem, viņu domāšanas, attieksmes. Ja dzīvo ar uzskatu, ka te ir un jābūt vislabāk, tad tā arī notiek. Šāds cilvēks ir A. Ozoliņš, kurš pagastā ieņem piecus amatus.
“No Rīgas mērogiem raugoties uz Naukšēniem, mēs varētu izskatīties līdzīgi Ventspilij,” ar humoru, bet arī ar lepnumu par ciematu saka A. Ozoliņš.
Uz Naukšēniem licis doties pats Dievs
Valmieras rajonā Naukšēni ir lielākais pagasts. Tas robežojas ar Valkas rajona Kārķu pagastu. Starp abu robežpagastu centriem ir 14 kilometru. Vairāki Kārķu bērni mācās Naukšēnu vidusskolā, kārķēnieši nereti brauc kaimiņiem rādīt savas iestudētās izrādes, bet Naukšēnu iedzīvotāji dodas uz dievkalpojumiem Kārķu baznīcā. A. Ozoliņš stāsta, ka savulaik Naukšēni abiem pagastiem piedāvāja apvienoties, tomēr Kārķu deputātu vairākums nepiekrita, par labāku atzīstot vēsturisko tradīciju būt kopā ar Valku.
“Lai paši un iebraucēji te justos labi, pēdējos gados cenšamies dzīvot pēc uzskata, ka esam kļuvuši citādāki. Mēģinām mainīties par tādiem, kuriem rūp apkārtējā vide un pašu labklājība. Es esmu dzimis un audzis Rīgā, bet te dzīvoju apmēram piecus gadus. Tagad, kaut esmu ateists, uzskatu, ka tas bija Dieva pirksts, kas mani uz šejieni novirzīja. Laikrakstā “Diena” ar sievu Rasu izlasījām sludinājumu, ka te vajag kultūras nama direktori. Teicu Rasai, lai piesakās, jo tas ir pats liktenis. Visu laiku domājām par lauku mājas pirkšanu un sapņojām, ka tai jābūt kā pusmuižai ar kolonnām pie parādes durvīm. Rasu pieņēma darbā, un dabūjām arī māju. Kolonnu gan tai nebija. Nopirkām vecu krogu meža vidū. Sākumā domāju, ka uzturēšu māju, dzīvošu mežā, gleznošu, bet uz ciemata centru aizbraukšu reizi nedēļā. Tomēr pēc dažām nedēļām, klausoties, kas notiek pagastā, brīnījos, ka te, laukos, no galīgiem niekiem var radīt milzīgas problēmas un ilgi spriest, kā ar tām tikt galā. Sāku visur iemaisīties, un tagad man ir vairāki amati. Esmu sabiedrisko attiecību speciālists, muzeja, tūrisma un informācijas centra vadītājs, pagasta mājas lapas administrators internetā un izpildu arī gida pienākumus,” stāsta A. Ozoliņš.
Starp daudzajiem darbiem viņš nav aizmirsis arī savu aizraušanos — glezniecību. Gleznas gan mākslinieks nerada speciāli pārdošanai. Ja kāds cilvēks Arnim iepatīkoties, tad gleznotājs viņam kādu no savām gleznām uzdāvinot.
Vērtē gan redzamo, gan neredzamo
Viens no pasākumiem, ar ko naukšēnieši atšķiras no citiem, ir konkurss “Mans labais darbs”. Citviet to dēvē pa sakoptāko sētu skati, bet Naukšēnos uzskata, ka nozīme ir ne tikai taustāmajam un redzamajam skaistumam, bet arī garīgajām vērtībām. “Tādu konkursu, kurā vērtējam gan materiālās, gan nemateriālās vērtības, rīkojam jau otro gadu. Interesenti vērtējumam var piedāvāt jebko, kas viņiem šķiet labs un skaists. Ja saimniecībā ir kaut kas labs izveidots vai izdarīts, tad to apskatām, bet it kā neredzamas lietas pārrunājam. Starp tādām, piemēram, var būt laimīgā laulībā un saticībā nodzīvoti 27 gadi. Tādu dzīvi vērtējām šovasar. Tas var būt arī gluži radošs darbs un aktivitātes. Labākie velk lozes, lai iegūtu galvenās balvas. Vienu apbalvojumu vēl no pagājušā gada nav saņēmis mūziķis Andris Freidenfelds, kurš savos raidījumos mēdz uzsvērt, ka Naukšēni ir pasaules centrs. Mēs viņam balvu — apmaksātu nedēļas nogales pavadīšanu Naukšēnos — piešķīrām par nesavtīgu pagasta vārda popularizēšanu. Mūziķis solījās to izmantot, vēlākais, pensijas gados,” stāsta A. Ozoliņš.
Ar plostu dodamies atklāt skaisto
Arī man kā iebraucējam Arnis ir Naukšēnu gids. Pēc sarunas pie kafijas tases muižas pilī, kurā kopā ar mums to malko arī pats barons fon Grote (par to liecina galda galā pie barona pastāvīgās vietas noliktais kauss), dodamies apskatīt Naukšēnus no upes puses. Tādu iespēju mums nodrošina tūristiem izveidotais plosts ar motoru. Plosta īpašnieks ir uzņēmējs Aivars Rullis, kurš pārvalda arī atpūtas centru “Nāras” upes malā. Tajā tūristi var pārnakšņot, peldēties baseinā un izbaudīt pirts priekus. Atpūtas centrs ir iekārtots kādreizējā pirts brūzī, bet netālu no tā vecajā alus brūzī ir izveidota “Valmieras minerālūdens” ražotne.
Plosta vadītāji un Arnis skaidro, ka Rūja, pa kuru dodamies ekskursijā, senos laikos bijusi daļa no igauņu tirdzniecības ceļa. Tā kā krasti ir diezgan mežonīgi, nav grūti sevi iedomāties seno igauņu burātāju vietā. A. Ozoliņš stāsta, ka krastmalas dabiskā izskatā atstātas tādēļ, ka Naukšēni ietverti Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā. Šogad pirmais brauciens noticis jau ledus iešanas laikā. To baudījuši cilvēki ar īpašām tieksmēm pēc ekstremāliem piedzīvojumiem. Savukārt viens no skaistākajiem braucieniem noticis maijā Muzeju naktī, kad upe dega sveču liesmās, bet cauri tām slīdēja plosts ar lāpām. Viena paredzētā brauciena vietā bijuši veseli četri.
Pašiem savi ugunsdzēsēji
Pa upi pietuvojamies Naukšēnu vidusskolai. Tajā notiek apjomīgs remonts. Skolas saimnieks un vienlaikus arī pagasta ugunsdzēsēju priekšnieks Andrejs Rullis stāsta, ka beidzot vidusskolai ielikti jauni logi, remontēta tiek arī vecā skolas ēka. Mūsu galamērķis gan ir skolai līdzās esošais brīvprātīgo ugunsdzēsēju štābs. Jā, Naukšēniem ir pašiem sava ugunsdzēsēju komanda ar visu aprīkojumu un speciālā automašīna. Ugunsdzēsēju rindās iestājies arī pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Zuments. A. Rullis stāsta, ka ugunsdzēsēju ir daudz, visus pat grūti saskaitīt, un līdz šim visus ugunsgrēkus paši nodzēsuši. To, ka vīriem spēka pietiek, apliecina plauktos saliktie daudzie kausi par uzvarām ugunsdzēsēju sacensībās.
Spiež augu eļļas ar garšvielām
Pēc vizināšanās ar plostu dodamies uz gluži interesantu ražotni — augu eļļas cehu. Tajā naukšēnieši spiež rapšu, diļļu, ķimeņu, ķiploku un linsēklu eļļu. Gardēži veikalos šīs dažādās eļļas salātiem dažreiz meklē kā ar uguni, bet Naukšēnos tās pieejamas katram. Centra tehnoloģe Sandra Ozola stāsta, ka augu eļļu te spiež jau vairākus gadus. “Sākām ar rapšu eļļas ražošanu. Tagad spiežam arī eļļas ar garšvielām. Pēdējās, ko sākām gatavot, ir ķiploku un diļļu eļļa. Mūsu gatavotā rapšu eļļa pēc uzturvērtības ir līdzīga olīveļļai. Veicam auksto spiešanas metodi, neuzkarsējot sēkliņas. Tā eļļas saglabā visas vērtīgās vielas, kas ir augos. Rapšus, ķimenes un linus eļļas ieguvei audzējam paši, iepērkam vienīgi ķiplokus,” saka S. Ozola.
Vairāki pircēji augu eļļas iegādājas tikai te, piemēram, dažas maizes ceptuves mīklai pievieno vienīgi Naukšēnu ķimeņu eļļu.
Ar lepnumu par savu ciemu var visu
Mūsu ceļojums noslēdzas pagasta cilvēkmuzejā. Te A. Ozoliņš parāda arī savu prasmi aust vecajās stellēs, norādot, ka aušanas procesā vīrietim veidojas skaists dibens un kājas. To, ka kādreiz Naukšēnu apkārtnes meži bijuši diezgan baisi, apliecina muzejā redzamais lāču baidāmais koks. A. Ozoliņš stāsta, ka tieši mana apmeklējuma dienā pagasts par 1000 latiem nopircis jaunus skapjus muzeja krājuma glabāšanai. Pamazām viss notiek, lai muzejs iegūtu sertificētas iestādes statusu.
Dodos atpakaļ un domāju, vai Valkas rajonā laukos arī var ieraudzīt mūsējos Naukšēnus. Daudz kas skaists un labs ir arī pie mums. Lai citi par to būtu sajūsmā, jāprot savu labo pasniegt ar degsmi un pārliecību, ka tieši tur, kur dzīvojam, ir pasaules centrs un klājas vislabāk.
