Tas, par ko ilgi diskutēts, beidzot ir noticis. Bijušās Latvijas PSR Valsts drošības komitejas aģentu saraksts jeb kartotēka (čekas maisi), kas aptver dokumentus no 1946. līdz 1991. gadam, ir publiskots.
Saeima 2018. gada oktobrī atbalstīja likuma grozījumus, kas paredz publicēt bijušās Latvijas PSR Valsts drošības komitejas dokumentus jeb tā sauktos čekas maisus.
Tajos ir aptuveni 4500 aģentu kartīšu, kurās norādīts personas vārds un tēvavārds, dzimšanas gads, vieta un adrese, darbavieta un ieņemamais amats, vervēšanas datums un vervētāja uzvārds, amats, priekšnieka uzvārds, kurš apstiprinājis vervēšanu, kā arī atzīmes par aģenta izslēgšanu.
Aģentu kartītes ir publiskotas interneta vietnē “kgb.arhivi.lv”. Jau pirmajās dienās pēc čekas maisu atvēršanas, kas notika aizvadītā gada decembrī, bija gadījumi, kad cilvēki sociālajos tīklos, konkrēti, Facebook, savos profilos pārpublicēja attēlus ar sabiedrībā pazīstamu personu čekas aģentu kartītēm. Tas raisīja pārdomas, – vai čekas maisus vajadzēja atvērt šādi, bez sīkākiem paskaidrojumiem par katru kartotēkā iekļuvušo cilvēku, un situācijā, kad daļa bijušās Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) kartotēkas ir aizvesta uz Maskavu.
Savs viedoklis par to ir Vidzemes Augstskolas asociētajam profesoram, vēstures zinātņu doktoram Gatim Krūmiņam, kurš piedalījies vairākās diskusijās par šo tēmu Latvijas mērogā kopā ar citiem ekspertiem. “Ziemeļlatvija” uzaicināja viņu uz sarunu dažas nedēļas pēc čekas maisu atvēršanas, kad jau ir redzama sabiedrības reakcija uz kartotēkas publiskošanu, un pirmais, ko vaicāja vēsturniekam, – vai čekas maisu saturu pēc tik daudziem gadiem vajadzēja padarīt publiski pieejamu.
Gatis Krūmiņš: – Pilnīgi noteikti šai daudzus gadus noslepenotajai bijušās Latvijas PSR Valsts drošības komitejas kartotēkai ir jābūt publiski pieejamai, jo sabiedrības rezonanse par čekas maisiem ir liela, un šādi, maisus atverot, var izvairīties no baumām, kurš tad tajos ir un kurš nav. Sabiedrības ilgtermiņa mērķu sasniegšanai tas ir normāls process. Tā bija diezgan liela politiska kļūda, ka mēs visu šo procesu neizdarījām ātrāk. Tāpat vispirms sabiedrībā vajadzēja veikt izskaidrojošu kampaņu, kas tad ir čeka (VDK), lai nerastos pārpratumi.
– Čekas maisu atvēršana vienā aspektā tomēr ir diskutabla lieta. Vairāki cilvēki tagad publiski paziņojuši, ka iekļuvuši aģentu sarakstā, taču ar VDK nav sadarbojušies. Vai, jūsuprāt, tā varēja notikt?
– Man par to ir grūti spriest. Kā pētnieks zinu, ka kartotēkā nerakstīja iekšā cilvēkus, kuri nebija kaut ko kaut kādā situācijā akceptējuši. Man nav informācijas, ka kāds būtu iekļuvis sarakstā, viņam par to nezinot. Jāpadomā arī no specdienestu loģikas. Viņiem nebija nekādas jēgas salikt kartotēkā cilvēkus, kuri ar viņiem nesadarbojas, jo, kā tad iegūt ziņas no cilvēka, kurš pat nezina, ka ir savervēts? Bet priekšnieks tādas ziņas prasīs. Es arī neticu sazvērestības teorijai, ka kaut kad čeka visus šos sarakstus ar nolūku sataisīja un atstāja, lai tagad pēc 25 gadiem būtu problēmas. Cits jautājums, – vai visi savervētie VDK aģenti pēc tam reāli čekai ziņoja vai neziņoja. Iespējams, ka ne. Ir vēl viena lieta, – mums no savas 21. gadsimta neatkarīgās Latvijas paradigmas skatoties, ir jāizprot situācija, kāda bija aizvadītā gadsimta 70. un 80. gados. Sapnis par neatkarīgas Latvijas atjaunošanu un komunistiskās sistēmas sabrukumu šajās desmitgadēs lielā mērā jau bija izsapņots. Pēdējās cerības bija 50. gadu beigās, taču pēc PSRS līdera Ņikitas Hruščova vizītes Latvijā 1959. gada jūnijā tika pielikts punkts cerībā, vismaz kādā mērā pārstāvēt savas nacionālās intereses. Pēc tam sabiedrībā nostiprinājās viedoklis, – “mums kaut kā jāmēģina izdzīvot”. Raugoties no tādām kategorijām, cilvēcīgi var saprast arī tos , kuri bija sastrādājuši kādas ziepes pēc valdošā režīma kritērijiem, gribēja, lai čeka viņiem liek mieru, un piekrita parakstīties, – “labi, es jums kaut ko ziņošu”, bet patiesībā neziņoja. Mēs nevaram viņus ļoti par to nosodīt. Taču tajā pašā laikā bija cilvēki, kuri ziņoja.
– Kāpēc latvieši piekrita sadarboties ar Valsts drošības komiteju, kas bija politiski represīva PSRS okupācijas institūcija? Gribēja iegūt kādas privilēģijas, materiālus labumus?
– Tur ir ļoti daudz apsvērumu. Piemēram, atsevišķa kategorija ir zinātnieki. Nav noslēpums, ka liela daļa mūsu zinātnieku padomju laikā, it sevišķi 70. un 80. gados, strādāja specprojektos, pildot militārus pasūtījumus. Līdz ar to, ja zinātnieks gribēja tikt ar apmaiņas programmām uz ārzemēm, viņu tā vienkārši nelaida. Viņam bija jāapliecina sava paaugstinātā lojalitāte režīmam. Taču tā bija cilvēka izvēle. Varu pateikt piemēru no savas ģimenes. Arī manu tēvu nelaida uz ārzemēm. Viņš bija labs mūziķis orķestrī, arī diriģents. Tēvam ar čeku bija saruna, viņu informēja, ka par viņu tiek ziņots, ka viņš nav lojāls padomju pilsonis, līdz pat tādiem kurioziem, ka viņš vienmēr jūtot līdzi tām hokeja izlasēm, kas spēlē pret PSRS. Bet tēvs kategoriski noraidīja kaut kādas iespējas par sadarbību un tā arī turpināja nebraukt uz ārzemēm, kamēr nesabruka PSRS, jo viņu nelaida pāri robežai. Un čekas aģentu sarakstā viņa nav. Tā ir katra cilvēka personīga izšķiršanās, bet, kā jau teicu, ir grūti nosodīt, ja viņš karjeras vai citu apsvērumu dēļ izvēlējās sadarboties. Sliktākais ir tas, ka mēs par to sākam runāt tikai tagad. Daļa no šiem cilvēkiem sadarbību ar VDK agrāk ir nolieguši,– “nē, man nav ar to nekāds sakars, es neko nezinu”. Taču tagad, kad ir parādījusies kartotēka, viņi saka,– “ jā, es tomēr piekritu, bet neko sliktu neesmu darījis”. Piemērs ir gadījums ar Latvijas Universitātes bijušo rektoru, kurš pirms vairākiem gadiem, kad viņu izskatīja kā pretendentu uz Valsts prezidenta amatu, publiski teica – “nē, man nav nekāda sakara ar drošības komiteju”, bet tagad atzīst, ka jā, bijis spiests sadarboties ar VDK, lai varētu stažēties Ķīnā. Ja Latvijas sabiedrība būtu attīrījusies jau pirms kādiem 20 gadiem, tad tagad nebūtu problēmu un mēs pat varētu atcelt kaut kādus likuma ierobežojumus. Taču tagad ir tā, ka tie cilvēki visu laiku baidījās un joprojām baidās.
– Bet tomēr kāpēc čekas maisu atvēršana tagad ir vajadzīga? Lustrācijas dēļ, lai agrākie komunisti un čekas ziņotāji neatrastos ne politiskos, ne valsts ierēdņu, ne pašvaldības darbinieku amatos?
– Pirmkārt, tas ir vajadzīgs pašiem šiem cilvēkiem (čekas maisos esošajiem – redakcijas piezīme), kuri vēl ir mūsu vidū. Diemžēl liela daļa no viņiem ir miruši un nav spējīgi izskaidrot, kāpēc piekrita kļūt par VDK aģentiem. Otrkārt, tas noteikti ir vajadzīgs sabiedrībai kopumā, it īpaši vidējās un vecākās paaudzes cilvēkiem, kuri atceras padomju režīmu. Ar jauno paaudzi ir citādāk, tā par to iesmejas. Mēs esam maz padziļināti runājuši par okupācijas nodarītajām sekām, un, kad runājam, tas vairāk notiek klišejās, – “jā, bija okupācija un deportācijas, tika sagrauta rūpniecība un lauksaimniecība”. Taču mums vajag padziļināti pētīt šos procesus, lai saprastu, kādu iespaidu uz sabiedrību tie atstājuši. Ir pagājuši gandrīz 30 gadi kopš neatkarības atjaunošanas, bet mēs joprojām cepamies par problēmām. Lielā mērā tas ir tāpēc, ka Latvijas sabiedrība reāli nav izpratusi to, kādā situācijā mēs pusgadsimtu bijām un kā mūs ietekmēja un zombēja ar ideoloģiju, kontroli un tamlīdzīgām metodēm, kā personas, kā indivīdus izmainot jau tādā pakāpē, ka paši to reāli nejutām. Tāpēc mums transformēties uz normālu, demokrātisku valsti ar sabiedrības līdzdalību, kur cilvēks cilvēkam uzticas, ir problemātiski. Mēs daudz runājam par Skandināvijas modeli, to, ka gribam dzīvot tā, kā dzīvo Zviedrijā vai Somijā, bet tur nekad nav bijusi padomju iekārta. Tā ir Latvijas un Skandināvijas atšķirība. Mēs nevaram automātiksi pārnest likumus un cerēt, ka ļaudis Latvijā uzvedīsies tāpat kā Zviedrijā. Tā nenotiks, jo mums ir šīs pagātnes sekas, kuras mēs joprojām neesam izsāpējuši, izrunājuši, izdiskutējuši. Turklāt sekas ir tikai viens aspekts. Ir vēl viens aspekts, ar ko es kā vēsturnieks esmu saskāries. Tas ir jautājums par tiem cilvēkiem, kuri īstenoja represijas. Viņu vidū bija arī daudz vietējo iedzīvotāju. Ir bijuši vairāki gadījumi, kad es kā vēsturnieks esmu nosaucis konkrētus vārdus un uzvārdus, un šo cilvēku bērni un mazbērni man pēc tam raksta dusmīgas vēstules, kā es tā varot darīt, viņš taču bija tik cienījams cilvēks! Piemēram, Latvijas Televīzijas raidījumā “Tas notika šeit” bija sižets par Birzgali, un es partorgu, kurš organizēja iedzīvotāju izsūtīšanas 1949. gadā, nosaucu par noziedznieku. Es tā arī uzskatu. Viņš atnāca no citas vietas un no Birzgales izsūtīja rekordlielu iedzīvotāju skaitu. Savukārt viņa meita ir pilnīgā šokā un saka –“tik cienījams cilvēks, viņam ir padomju laika apbalvojumi”, un mani un Latvijas Televīziju gandrīz gribēja sūdzēt tiesā. Droši vien sievietes tētis par saviem 40. gadu “varoņdarbiem” nebija stāstījis, taču fakti paliek fakti. Deportācijas neorganizēja no Marsa atlidojuši citplanētieši, bet konkrēti cilvēki, un šīs personas ir jānosauc, ja viņas ir zināmas, tāpat kā citu noziegumu sakarā, piemēram, holokausta īstenošanā. Cilvēki joprojām nesaprot procesus, kas notika padomju laikā. Čekas maisu atvēršana, tas, ka mēs izrunājam šos jautājumus, ir solis uz priekšu, jo tāpēc sabiedrība vairāk saprot, kam pievērst uzmanību. Viennozīmīgi par problēmām ir jārunā. Sliktākais ir, ka mēs to nedarām. Padomju laikā mums iemācīja nerunāt par lietām, jo, ja pateiksi ne to, tevi paņems ciet un tev būs nepatikšanas. Arī tagad sabiedrībai joprojām ir bail par daudzām lietām runāt. Tas joprojām ir sabiedrības brieduma jautājums un pašattīrīšanās no totalitārās ideoloģijas jautājuma.
– Šobrīd publiskotajā Latvijas PSR VDK kartotēkā ir aptuveni 4000 čekas aģentu kartīšu. Jau agrāk norādīts, ka tā ir tikai viena daļa no čekas kartotēkas, jo liela daļa arhīva esot aizvesta uz Maskavu. Vai nav tā, ka te atstātas lietas tikai par sīkiem gariņiem, bet dūži ir piesegti?
– Es nedomāju, ka mums nevajag čekas aģentus dalīt sīkos vai lielos gariņos, bet neapšaubāmi, ka liela daļa no materiāliem ir citur. To jau viņi paši atzīst, – šī ir tikai daļa no kartotēkas. Bet ir jāsaprot vēl viena lieta. Čeka nebija vienīgais kanāls, kā denunciēt cilvēkus. Bija ļoti daudz citu kanālu. Piemēram, daudzi cilvēki ziņoja caur kompartiju (Latvijas Komunistisko partiju – redakcijas piezīme). Čeka jeb Valsts drošības komiteja bija tiešā veidā kompartijai pakļauta institūcija, represiju un kontroles instruments, ko kontrolēja komunistiskā partija. Čeka izpildīja kompartijas rīkojumus, tāpēc mums jāskatās arī kompartijas nomenklatūras virzienā. Esmu skatījies daudz dokumentu, kuros atklājas, ka caur kompartiju cilvēki rakstīja denuciācijas un ziņojumus par saviem līdzcilvēkiem un daudzas represijas tika īstenotas pa tiešo caur kompartiju, un tikai daļu pārsūtīja Valsts drošības komitejai. Visa šī sistēma jāskatās kompleksi un jādara viss iespējamais, lai šie pagātnes murgi nākotnē nekad vairs neatkārtotos.
Viedokļi
Vents Armands Krauklis, Valkas novada domes priekšsēdētājs:
– Čekas maisus vajadzēja atvērt jau sen, jo tagad daudzi cilvēki ir miruši un nevar pastāstīt, kā tas viss toreiz notika, un līdz ar to viņu tuviniekiem tas ir ārkārtīgi sāpīgi. Vajadzēja kartotēku publicēt ar komentāriem, iepriekš izpētot, kāda tad loma katram cilvēkam bijusi. Mūsu pašvaldības izdevumā “Valkas Vēstis” būs skaidrojums par tiem trijiem mūsu novada domes darbiniekiem (Aināru Zāberu, Līgu Lāni, Aivaru Trēziņu – redakcijas piezīme), kuri arī ir čekas maisos. Tagad, piemēram, Aivars Trēziņš (Valkas pilsētas kapelas “Bumerangs” mūziķis – redakcijas piezīme), kurš nekad nevienu ziņojumu nav uzrakstījis, ir tādā pašā līmenī kā tas, kurš bijis cītīgs ziņotājs un kura dēļ ir sagrautas cilvēku dzīves. Tas absolūti nav ne godīgi, ne arī loģiski. Vēl pašlaik vislielākais fokuss ir uz ziņotājiem, bet faktiski daudz lielāku ļaunumu nodarīja tie cilvēki, kuri bija represīvajos orgānos, pieņēma lēmumus un to visu organizēja. Pirmām kārtām būtu jāsāk ar šiem cilvēkiem.
Gints Kukainis, Smiltenes novada domes priekšsēdētājs:
– Es domāju, ka, turpinoties čekas maisu atvēršanai, vēl būs ļoti daudz pārsteigumu par cilvēkiem, kuri bijuši saistīti ar VDK vai atradušies čekas maisos īsu laika posmu. Man grūti iztēloties, cik lielas iespējas tiem cilvēkiem pastāvēja nebūt šajos maisos un cik daudz cilvēku tika tajos ierakstīti, varbūt reāli neko nedarot un nesadarbojoties, kā tas notika ar mūsu novada domes deputātu Andi Rozīti. Ja maisi būtu tikuši atvērti pirms pāris desmitiem gadu, tad tam būtu bijusi lielāka nozīme. Tagad, pēc tik daudziem gadiem, redzam, ka tajos ir arī sabiedrībā atzīti cilvēki. Vai viņi tāpēc tautai kļūst sliktāki, grūti pateikt.
Attaisnots ar augstākās tiesas lēmumu
Andis Rozītis, Smiltenes novada domes deputāts (Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!” – Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”), VDK aģenta kartiņa par viņu izveidota tad, kad A. Rozītis vēl bija nepilngadīgs, 17 gadus vecs Smiltenes vidusskolas skolnieks:
– To, ka esmu čekas maisos, uzzināju jau 1994. gadā, kad biju ievēlēts Smiltenes pilsētas domes vēlēšanās. Visiem deputātiem bija jāparakstās, ka viņi nav sadarbojušies ar čeku, un Centrālā vēlēšanu komisija pēc tam veica pārbaudes. Es parakstījos, bet pēc tam nu jau nelaiķis, toreizējais pašvaldības vadītājs Gatis Krūmiņš mani izsauca uz domi, – par mani atnākusi informācija, ka esmu čekas maisos. Es biju ļoti pārsteigts, satriekts, ka kaut kas tāds var notikt, un vērsos Latvijas Republikas Augstākajā Tiesā ar lūgumu izvērtēt šo informāciju.Tika veikta pirmstiesas izmeklēšana, pēc tam 1995. gadā notika tiesa, kurā Latvijas Republikas Augstākā Tiesa mani atzina par nevainīgu. Šāds lēmums man ir uz rokas. Jau toreiz aiznesu uz Smiltenes pilsētas domi parādīt deputātiem. Tagad ar šo lēmumu iepazīstināju Smiltenes novada domi.
Man nav pat ne mazākās nojausmas, kā tas varēja notikt, ka esmu iekļuvis čekas maisos. Mana sirdsapziņa ir tīra. Tiesā neņēmu pat advokātu. Toreiz, kad mācījos Smiltenes vidusskolas vecākajās klasēs, bija Atmodas laiks. Visa klase braucām uz manifestācijām Rīgā, biju klāt, kad Jāņukalnā uzvilka Latvijas karogu, rakstījām vēstules, lai latviešu valoda tiktu oficiāli atzīta par valsts valodu, darbojos skolas pašpārvaldē. Tie cilvēki, kuri mani tajā laikā zināja, manu latvietību nevar apšaubīt. Novada domē teicu, – vērtējiet manus darbus, to, ko esmu paveicis. Vai tiešām tas liek kādam šaubīties par to, ka kaut ko tādu varēju darīt? Diemžēl ir tā, ka mana reputācija, mans vārds tagad ir apmētāti ar dubļiem un tagad man ar to jāsadzīvo. Visiem neizstāstīšu, kā bija.
Biedrs maļiņins parakstījās manā vietā
Līga Lāne, Valkas novada domes masu pasākumu organizatore:
– Es ar ziņu par “čekas maisiem” mierīgi dzīvoju un, konstatējot savu esamību tur jau vairāk kā divdesmit gadus, pirms Ziemassvētkiem tikai nobrīnījos, cik daudziem cilvēkiem sociālajos tīklos interesē rakāties lietās, par kurām daudzi nekā nezina. Latvietim “visgaršīgākais” ir otrs latvietis, tam nu es tagad ticu pilnībā. Toreiz? Deviņdesmitajos gados, pretendējot uz ierēdņa kandidāta amatu, bija diezgan liels šoks, – mēmais dunča dūriens mugurā no amatpersonām, kuras es zināju kā drošības komitejas darbiniekus, kuri
piedalījās rajona sanāksmēs, pasākumos. Es tajā laikā pat iedomāties
nevarēju tos VDK darbības principus, jo nekad nebiju par tiem interesējusies un neviens man neko arī nebija prasījis. Paldies manai toreizējai kolēģei par atbalstu, ticību man, jo es viņu aicināju līdzi apskatīt manu “vērtīgo” kartiņu. Kā noskaidroja tiesvedība, – biedrs Rusmanis (bijušās Latvijas PSR Valsts drošības komitejas Valkas rajona struktūras darbinieks – redakcijas piezīme) uzrakstījis kartīti uz mana vārda, piešķīris man segvārdu, un priekšnieks biedrs Maļiņins (bijušās Latvijas PSR Valsts drošības komitejas Valkas rajona struktūras priekšnieks – redakcijas piezīme) parakstījies manā vietā, jo, lūk, padomijas brukšanas gados vēl VDK vajadzējis uzlabot aģentu vervēšanas plānu, un amatpersonas to veiksmīgi izmantoja, pat neinformējot mani.
Tagad? Ja man nebūtu gadi ierēdniecībā, tad ar Ziemassvētku rūķu “labvēlību” šo faktu es uzzinātu tikai tagad. Un tas būtu pavisam skumīgi, jo pierādīt mazās kartiņas tapšanu tagad diez vai man izdotos.
Drīz sāksies Cūkas gads un uz pavasara pusi sola atkal izmest kādu “metienu dokumentu”, tāpēc novēlu – rakņāsimies pa savām dzīvēm, rūpēsimies par savu un tuvinieku veselību, labklājību, saticību, bet nerakņāsimies pa citu dzīvēm, jo šaubos, vai tā mazā kartiņa spēj ietekmēt mūsu tagadējo dzīvi.
Ļoti gribēju uz ameriku
Aivars Trēziņš, Valkas novada domes kultūras nama senioru jauktā kora “Dziesmu rota” diriģents, Lugažu jauktā vokālā ansambļa “Atbalss” vadītājs, Valkas pilsētas kapelas “Bumerangs” mūziķis:
– Tas bija pirms braukšanas uz Ameriku ar “Bumerangu” 1988. gadā. Mani izsauca uz čeku un tādu lietu piedāvāja, citādi uz Ameriku mani nelaidīšot, jo man ir sodāmība, jaunībā mani sodīja par huligānismu. Es neko neapsolīju, neko neparakstīju, bet arī nenoliedzu un neprotestēju, jo ļoti gribēju braukt uz Ameriku. Uzreiz pēc sarunas ar čeku “Bumeranga” muzikantiem pateicu, kāda lieta, – ka biju čekā, ka man piedāvāja visu stāstīt, ko katrs darījis, ko, protams, nedarīju. Kad atgriezāmies no Amerikas, mani izsauca
uz čeku otru reizi, – “nu kā tad tur gāja”? Mans vienīgais teiciens, ko teicu Rusmanim (bijušās Latvijas PSR Valsts drošības komitejas Valkas rajona struktūras darbiniekam – redakcijas piezīme), – “man atvērās acis, kādos sūdos mēs esam dzīvojuši”. Tā bija visa mana sadarbība ar VDK. Vēlāk, jau Latvijas neatkarības laikā 90. gados, mūsu pašu drošības dienests, domādams, ja jau mans vārds kartotēkā ir iekšā, tepat, Valkā, arī piedāvāja sadarbību. Es galanti atteicos, teicu, ka neesmu pērkama dvēsele. Viss turpinās.
Apzināta sadarbība netika konstatēta
Ainārs Zābers, Valkas novada domes izpilddirektors:
– 1995. gada 19. jūnijā Valkas rajona tiesa nosprieda: atzīt faktu, ka manas apzinātas sadarbības ar bijušās LPSR VDK esamība nav konstatēta (plašāku komentāru līdz laikraksta “Ziemeļlatvija” šā numura nodošanai tipogrāfijā A. Zābers nepaguva sniegt – redakcijas piezīme).
