Katra aizvadīta diena kļūst par vēsturi, ko pētīt nākamības vēsturniekiem. Protams, arī tā sauktie čekas maisi jāpēta, vēl vairāk zinātnieku interesi var saistīt pilnais VDK arhīvs, kas atrodas Krievijā aiz septiņiem Kremļa uzraugu zieģeļiem. Bet bez pētnieku zinātkāres pastāv arī tāds fenomens kā sabiedrības ziņkārība, sak, kas gan tur tajos maisos paslēpts tik briesmīgi noslēpumains, ka viss ietērpts tādā kā indīgā miglā.
Dzīvē gadījies sastapt gan īstus čekistus, gan arī tā sauktos ziņotājus jeb stukačus. Tepat vien jau visi cits citam līdzās dzīvojām. Jaunības gados par to daudz galvu nelauzīju, tikai ar laiku aptvēru, piemēram, ka īstens stukačs bijis mans klases audzinātājs Cesvaines vidusskolā. Starp citu, vēlākajā dzīves posmā viņš kļuva par vienu no labākajiem fizikas skolotājiem republikā. Neko aizdomīgu nesaskatīju faktā, ka klasē mācību gada vidū iestājas mācīties kāds noslēpumains jauneklis, kurš pēc nedēļas pazūd. Arī augstskolā pirmajā kursā atkārtojās kaut kas līdzīgs, bet sākot ar otro kursu jau mūsu grupā bija īsts čekas aģents, kurš pēc augstskolas beigšanas pārmācījās Mogiļevā un kļuva par īstu VDK virsnieku. Esot bijis negants, vismaz Grūtupa rakstos pieminēts šādā sakarā, bet PSRS pilnīgu sabrukumu viņš nesagaidīja. Uz katru Jaungadu studiju biedriem sūtīja apsveikuma kartītes. Man personīgi viņš izpalīdzēja, kad biju nolēmis glābt no nepatikšanām nākamo valodnieci Elgu Kagaini. Par viņu savulaik, paklausot Paula Putniņa aicinājumam, nopublicēju rakstu toreizējā avīzē “Rakstnieku Vārds”.
Kad strādāju rajona Izglītības nodaļā, pie mums regulāri nāca kāds no VDK darbiniekiem un lūdza atļauju ielūkoties skolotāju personiskajās lietās. Ņēma veselu kaudzi ar mapēm, bet pētīja tikai sev interesējošās lietas. Gadījuma pēc agrāk biju ievērojis, ka skolotājas Saldūksnes lietā glabājas galīgi nodzeltējis papīrs, tā bija 1944. gada nogalē rakstīta autobiogrāfija. Tajā, starp citu, bija rakstīts, ka vācu okupācijas gados vasaras atvaļinājumu laikā visiem skolotājiem bija jādodas laukos, lai izlīdzētu darbos zemniekiem. Kad skolotāja kārtoja dokumentus pensijai, šīs autobiogrāfijas tur vairs nebija, acīmredzot Vilnis Auziņš to bija pievienojis saviem pētījumiem. Čeka mīlēja papīru kultūru.
Tagad sabiedrībā liela interese par Jāņa Rokpeļņa atzīšanos. Astoņdesmitajos gados viņu šad tad sastapu “Literatūra un Māksla” redakcijā, nedaudz arī parunājāmies, bet tolaik man galvenās darīšanas bija ar Zāmuelu Eidusu, kurš pārzināja publicistiku. Rokpelnis nesen bija atmetis dzeršanu, par ko pats mēdza lepoties. Tajos gados čekas visvarenība jau bija pabalējusi, un rakstnieki vispār bija grūti kontrolējama inteliģences kopiena. Paši veiksmīgākie stukači no mūsu saimes jau bija viņsaulē. Jā, mēs to zinājām, piemēram, jau kopš studiju gadiem ar to nodarbojās viens Latgales zēns, kurš vēlāk sirga ar šizofrēniju un nomira pēc tam, kad kļūdas dēļ paģiras centās salāpīt ar etiķa esenci. Bija cits jauneklis, kurš ar stučīšanu iedomājās nobīdīt malā domājamos konkurentus, arī viņš mira pusmūžā. Dīvaini raiba biogrāfija bija kādam mūsu novadniekam, ļoti talantīgam cilvēkam, kurš dažkārt mēdza kā eksperts konsultēt sev vēlīgos čekistus, protams, regulāri rakstot obligātās atskaites pēc saviem ārzemju braucieniem. Arī viņš mira, pirms Latvija kļuva neatkarīga.
Man jāsecina, ka sabiedrības ziņkārība par tā saukto čekas maisu atvēršanu ir kļuvusi mazliet komiska. It kā pēc tam visi spētu kļūt morāli apskaidroti un valsts kopumā varētu plaukt un zelt. Jā, vēl vajadzētu nozūmēt kādus trīs oligarhus, tad jau par visiem citiem oligarhiem varētu aizmirst.
Diemžēl VDK nebija vienīgā iestāde, kas gaidīja ziņotāju pakalpojumus. Daudz vairāk bija to stučītāju, kuri ziņoja kompartijas CK aparātam vai vismaz rajonu komitejās. Visādu sūdzmaņu un partijas acuraugu bija daudz vairāk nekā iedomājamies. Arī par mani ik pēc politiski brīvdomīgas izteikšanās partijas komitejai bija ziņojums uz galda. Viena nikna sūdzība par mani bija adresēta republikas kara komisāram ģenerālim Čašam. Darba pienākumu dēļ bieži nācās atbildēt kādai iestādei vai redakcijai uz pāradresētām sūdzībām. Kas tās par sūdzībām? Iemesls katrā gadījumā individuāls, bieži vien pastulbas pļerzas, piemēram, “…un vēl mans kaimiņš cūkas svilina ar lodlampu, kas arī nav atļauts”.
Visāda veida stučīšanas notika pat rajona partijas komitejas kolektīvā, kad pāris enerģisku vīru bija nodomājuši ieņemt otrā sekretāra Jāņa Volāna krēslu. Vienā šādā akcijā kā sekretāra nederīguma pamatojums tika izmantots arī kāds mans dzejolis. Valdis Artavs kā satīriķis bija uzaicināts uz mežsaimnieku saietu somu pirtī. Pēc tam cilvēks jutās galīgi izmisis, teica, kas tur jūspusē par tumsoņām, kas par katru dzejolīti raksta sūdzības. Biju spiets paskaidrot, ka viņš šajā gadījumā nav galvenais mērķis, jo galvenais, kuram cilvēks gribēja iezāģēt, bija Smiltenes MRS priekšnieks Putniņš.
Šādus un līdzīgus piemērus varu minēt desmitiem. Tikai par šiem sūdzmaņiem, faktiski stukačiem, nemēdzam runāt. Čeka bija ļoti slepena iestāde, turklāt tur strādāja īsti profesionāļi, kuri prata šķirot informāciju. Bet visas citas iestādes, avīžu redakcijas ieskaitot, bija spiestas pakļauties birokrātiskajām regulām, kas nebūt neparedzēja mutes turēšanu.
Rakstniece Monika Zīle dažus noteiktus cilvēkus dēvē par smerdeļiem. Vai kāds ņemsies apgalvot, ka mūsdienās šādu smerdeļu vairāk nav? Te es domāju ne tikai tos, kurus ievēl amatos, bet arī tos, kuri balsojuši. Viens no Latvijas lielākajiem apkaunojumiem ir tas, ka no astoņiem Eiropas Parlamenta deputātiem Latvijas intereses pārstāv tikai pieci. Divi no likumīgi ievēlētajiem faktiski pārstāv zināmās kaimiņvalsts intereses, bet viena dāmīte laikam pārstāv tikai pati savu sēžamvietu. Nevienai citai no Eiropas Savienības dalībvalstīm nav raksturīga tik absurda situācija. Bet bija taču, kas tādā veidā nobalsoja!
