Jānis Brīdiņš sevi uzskata par absolūtu valcēnieti, lai gan dzimis Rīgā un dažus gadus sevis meklējumos tur nostrādājis dažādos darbos. Mēdz teikt, ka nevajag neko nožēlot, kas dzīvē izdarīts. Jānim tas piemīt. Viņš nenožēlo neko un uzskata visu padarīto par labu esam. Daudzie darbi ir bijuši ļoti atšķirīgi, kā smejies, no ēst gatavošanas līdz urbju pārdošanai.Tie, kuri apmeklē dažādus sabiedriskus pasākumus, ir ievērojuši šo jaunieti ar mikrofonu rokā, komentējot vai kaut ko organizējot. Viņam tas izdodas. To atzīst arī kolēģi kultūras namā. “Kultūras darba cilvēks, gana komunikabls, turklāt ārkārtīgi strādīgs un izpalīdzīgs,” tā Jāni raksturo kultūras nama administrācijas darbinieces Aija Sallu un Līga Pandalone.Vēlas atkārtot armijas skolu Pēc Valkas pamatskolas beigšanas Jānis devās uz Smiltenes arodvidusskolu un apguva ceļubūves mašīnu vadītāja amatu, taču dzīve iegrozījās tā, ka šis nav bijis puiša maizes darbs. Viņš skolu beidza kā otrs labākais un grasījās stāties koledžā Rīgā, kur labo atzīmju dēļ nebūtu jākārto eksāmeni. Taču liktenis bija lēmis citādi. J. Brīdiņš saņēma pavēsti par iesaukšanu dienestā. “Man piedāvāja kļūt par konvojnieku, taču vēlējos normālu dienestu. Tā 1999. gada rudenī nokļuvu Alūksnē mācību bataljonā. Mācībās izdevās sevi parādīt no labās puses, tāpēc mani uzaicināja par instruktoru. Bija ļoti interesanti. Varētu šo skolu iziet atkārtoti. Nekad neesmu nožēlojis, ka nokļuvu armijā,” stāsta Jānis. Par lielāko ieguvumu viņš tur uzskata dzīves pieredzi, fizisko rūdījumu un daudzus sastaptus interesantus cilvēkus no visas Latvijas. J. Brīdiņam piedāvāja palikt virsdienestā, taču dzīvošanas apstākļi kara pilsētiņā tolaik bija tik slikti, ka augstos viesus veda tikai uz paraugrotu. Viņš atgriezās Valkā un draugs Ivars Kuplais piedāvāja darbu mežā. Līdztekus šim darbam Jānis spēlēja tikko izveidotajā Valkas futbola kluba komandā. Ilgi tas nevilkās, un puisis devās laimes meklējumos uz Rīgu, viesnīcu “Radison SAS Daugava”.Līdzās prezidenta drošības dienestamSākumā Jānis strādāja saimnieciskajā daļā. Tolaik Rīgā viesojās Amerikas prezidents Džordžs Bušs. Amerikāņi apdzīvoja viesnīcas trīs stāvus. Prezidenta numurs bija devītajā. Viesnīca bija stingri apsargāta. Darbiniekiem izsniedza īpašas caurlaides. Bez tam vēl ēkā mita milzu auguma onkuļi, kuri knapi ievietojas liftā, ar acīm ikvienu noskanēja no augšas līdz kurpju papēžiem, dažbrīd arī pārmeklēja. Jau mēnesi iepriekš visus darbiniekus pārbaudīja ar īpašiem testiem. “Tās nav baumas, ka amerikāņu snaiperi dežurēja uz viesnīcas jumta. Viņi mainījās ik pēc stundas. Ir ko atcerēties,” smaida Jānis. Drīz vien viņam piedāvāja darbu restorāna bārā. Tā atkal bija pilnīgi jauna pieredze. Puisim gadījās labs skolotājs, un viņš apguva visas labam bārmenim nepieciešamās iemaņas. Liela daļa klientu ir pastāvīgie apmeklētāji, tāpēc bārmenim ir jāzina viņu vēlmes, gaume uz dzērieniem un citas lietas. “Radison SAS Daugava” Rīgā ir uzskatīta par prestižāko viesnīcu. Tās saimnieki bija skandināvi. Diemžēl atalgojums nebija adekvāts darbam. Nākamā vieta, kur jaunietis izmēģināja spēkus, bija jaunatvērtais veikals “Depo”. Pēc konkursa izturēšanas viņš saņēma saimniecības daļas vadītāja vietu. Diemžēl tas darbs neiepatikās, jo bija jāstrādā arī sestdienās un svētdienās. Nekādas privātās dzīves. Iemaņas tirdzniecībā bija apgūtas, bet gribējās kaut ko vairāk. Rīgā bija celtniecības bums, un tur varēja labi nopelnīt. “Lielākā daļa, arī es šo darbu izvēlējās naudas dēļ. Lai labi strādātu, šim darbam ir jāpatīk. Mūrēšana, špaktelēšana un reģipšu likšana nav man tā tuvākā lieta. Gadījās visādi. Strādāju gan oficiāli, gan privāti, nemaksājot nodokļus, kā jau tolaik bija pieņemts. Vienā brīdī viss celtniecības bums izbeidzās gluži kā ar nazi nogriezts,” atceras Jānis. Tad nu viņš nolēma atgriezties Valkā un ir priecīgs, ka nu jau divus gadus te radis pielietojumu savām prasmēm.Gaismo un spēlē teātriKultūras namam bija nepieciešams elektriķis. Jānim bija visi vajadzīgie Rīgā iegūtie sertifikāti un apliecība. Daudz nedomājot, viņš šim darbam piekrita. Nu jau apgūtas arī iemaņas gaismošanā. Puisis smej, ka reizēm pats labprāt atrastos uz skatuves, piemēram, dejotāju vidū, taču gaismotājam tas nav ļauts. Tiesa, spēlējot Valkas pilsētas teātrī pie Aivara Ikšeļa, ir izdevies rast iespēju apvienot gaismotāja pienākumus ar aktiera darbu uzvedumā “Bergmaņa sievietes”. “Esmu strādājis daudzās vietās, taču pašreizējā – kultūras nams – ir izcilākā no visiem. Esmu ļoti apmierināts. Sastopu dažādus interesantus un tautā pazīstamus cilvēkus, māksliniekus, piedalos pasākumu organizēšanā un man tas patīk,” atzīst jaunietis.Izlec pa otrā stāva loguŠajā sezonā J. Brīdiņš komentē FK “Valka” komandas futbola spēles. Viņš labi pazīst šos cilvēkus un kopā ar viņiem dodas arī izbraukumu spēlēs. Skatot spēles Valkā, arī skatītājiem ir kļuvis interesantāk. Viņi uzzina komandu sastāvus, vārtu guvēju vārdus, starpbrīžos, skanot mūzikai, var izspēlēt arī kādu balvu. “Nesaprotu, kāpēc Valkā publika ir tik kūtra. Visi sporta pasākumi apmeklējami bez maksas. Nu iedzer kaut vai to alus kārbu tribīnēs, bet nesēdi krūmos! Tomēr pēdējā laikā skatītāju tribīnēs kļuvis vairāk, arī igauņi nāk. Arī daudzi kultūras pasākumi ir bez maksas, taču dzirdam – Valkā nekas nenotiek. Skumji,” atzīst Jānis. Viņam patīk būt runasvīram. Puisis ir pārņēmis Aleksandra Gruntmaņa sarūpēto salaveča tērpu, atribūtiku un amatu kopumā. Bērnudārzos un ģimenēs ar mazuļiem viņš allaž ir gaidīts. Jānis savā raksturā ir tendēts darīt citiem kaut ko labu, parunāties un būt atvērts. “Es nepiederu pie tiem, kas visu dienu kantorī varētu kārtot kādus dokumentus. Man tas arī nepadodas. Ar pašreizējo dzīvi esmu apmierināts. Mamma ir pensionāre uz pilnu slodzi, brāļus un māsas kompensē mani draugi un paziņas,” smaida Jānis. Viņš atceras, ka agrāk visa bērnu dzīve noritēja pagalmos, un tā bija daudzveidīga un interesanta. Diemžēl tagad lielākā daļa savu laiku aizvada virtuālajā vidē pie datora. Arī sportot piekritēju kļūst aizvien mazāk. Tas ir sāpīgi.Pamatskolas laikā Jānis apmeklēja mūzikas skolas čella un kora klasi, dejoja “Vainadziņā” un aizrautīgi spēlēja futbolu. Viņš atceras, ka reiz bijis ieslēgts čella klasē, lai iemācītos izspēlēt tos skaņdarbus, ko mājās nebija iemācījies, taču izlecis pa otrā stāva logu, lai nokļūtu stadionā. Čella klase mūzikas skolā beidza pastāvēt, tāpēc Jānis vairāk nosliecās uz futbolu.Bez melošanas un glaimiemValkā jaunietis jūtas savās mājās un savā vietā. Rīgu viņš pameta tās grūti paciešamās burzmas un drūzmas dēļ. “Te bez maksas pieejamas tik daudzas izklaides sev tīkamu cilvēku lokā! Ar draugiem aizbraucam uz ezeru, pamakšķerējam, uzcepam gaļu. Ziemā slidoju. Ar maziem izdevumiem var ļoti labi atpūsties,” secina Jānis.Viņš savā dzīvē pašlaik neplāno neko radikāli mainīt. Nav jau arī iespēju kau vai jau finansiālajā ziņā. “Sapņot, cerēt un domāt par kaut ko labu var vienmēr. Taču, ja man šodien kāds jautā, kā es jūtos, atbildu, ka labi, jo man ir labs darbs un strādāju labā kolektīvā. Tas ir bez melošanas un glaimiem,” teic J. Brīdiņš.
