Šonedēļ Kārķos viesojās rakstniece, publiciste un sabiedriskā darbiniece Marina Kosteņecka un teoloģijas zinātņu doktors mācītājs Guntis Kalme.
Abi viesi piedalījās komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumā, bet pēc tam M. Kosteņecka stāstīja par savu grāmatu “Vēstules uz mājām” un dalījās bērnības pārdzīvojumos, gaidot tēti mājās no Sibīrijas. Šajā rakstā pievērsīšos M. Kosteņeckas interesantajam un emociju pilnajam stāstījumam, bet interviju ar G. Kalmi lasiet kādā no turpmākajiem numuriem.
Grāmata – piemineklis vecākiemPirms sarunas kārķēnieši parādīja iestudētu fragmentu no minētās grāmatas, kas ļoti aizkustināja M. Kosteņecku. “Es noliecu jūsu priekšā galvu un saku paldies. Paldies par nolasītajām vēstulēm, paldies, ka uzaicinājāt mani pie sevis un paldies par pamatskolas bērnu zīmējumiem, kas man iedoti. Nedomājiet, ka tos ielikšu somā un aizmirsīšu. Man mājās ir trīs tūkstoši vēstuļu no Latvijas tautas un visas ir sanumurētas un ievietotas datorā. Tagad tām līdzās būs arī Kārķu bērnu zīmējumi,” saka M. Kosteņecka.Viņa piebilst, ka ar grāmatu ir izveidojusi pieminekli saviem vecākiem. Pirmo izdevumu krievu valodā Marina izdevusi par saviem līdzekļiem. “Esmu ļoti pateicīga izdevniecībai “Jumava”, kura atrada iespēju grāmatu izdot latviešu valodā, un tās izlaišanā manas naudas nav. Tagad es lūdzu represētos pacelt rokas, es no savas ģimenes viņiem dāvinu šo grāmatu un vēl lūdzu krievu tautas vārdā jums piedošanu par pārdzīvoto Krievijā,” saka M. Kosteņecka.
Krustiņš pasargā no ļaunumaRakstniece uzsver, ka izsūtītas nav tikai latviešu ģimenes. Svešumā aizveda arī krievus, ukraiņus, baltkrievus un citu tautību pārstāvjus. Kosteņeckas ģimene tam ir piemērs. Marinas tētis bija ukrainis, māte – krieviete. “Tēvu 1944. gadā arestēja Vācijā, jo vecāki bēga no Sarkanās armijas, kas kara beigās tuvojās Latvijai. Tiesas spriedums bija nošaušana, vēlāk to nomainīja pret 20 gadiem. Kad tēti apsargs atveda pie mammas, lai viņš atvadītos, viņš noņēma zelta krustiņu, kas bija viņam ķēdītē ap kaklu un teica – uzliksim to mūsu bērnam. Vēl ne tētis, ne mamma nezināja, kas piedzims – meitene vai puika. Krustiņam otrā pusē ir uzraksts “glāb un pasargā”. Tikai tad, kad biju izaugusi, man mamma to iedeva. Tad krustiņu vēl nedrīkstēja valkāt. Kad iznāca pirmais grāmatas metiens krievu valodā, to apliku un vairs neesmu noņēmusi,” atklāj M. Kosteņecka.Viņa atceras savu bērna naivumu 10 gadu vecumā, kad rakstījusi vēstuli tēva nometnes priekšniekam un pieklājīgi lūgusi, vai nav iespējams tēti palaist mājās. “Tagad es zinu, ka priekšnieks patiesībā bija “cilvēkēdājs”, bet es viņu lūdzu atbrīvot tēti. Aizsūtīju vēstuli, ko tētis priekšniekam, protams, nenodeva, bet pēc divām nedēļām tēti atbrīvoja. Tas bija 1955. gads, arī Staļins vairs nebija dzīvs un sākās brīvlaišana. 1955. gada 30. oktobrī es tēti pirmo reizi desmit gadu vecumā ieraudzīju uz stacijas perona,” stāsta M. Kosteņecka.
Tēvu pazīst pēc segasTētis bija atsūtījis telegrammu, kurā paziņoja par savu atgriešanos. Mazajai Marinai tā bija pirmā bezmiega nakts viņas mūžā. “Es sēdēju gultā kā svecīte, gaidot, kad paies nakts un varēsim doties uz staciju. Atceros, ka mums rokās bija puķes un es skatos uz mammu, gaidot, kad viņa pamanīs tēti, jo pati viņu nebiju redzējusi. Pēkšņi redzu, ka mamma tā kā sagumst. Visi cilvēki jau bija izkāpuši no vilciena, bet tēva nav. Domāju, mamma tūlīt zaudēs samaņu. Tad perona pašā galā ieraudzīju lēnām nākam kādu vīrieti. Viņam rokās bija soma, bet pār to pārlikta mūsu sega, ko pirms diviem gadiem ar mammu sūtījām tēvam. Es to pazinu – tā bija mūsu brūnā sega ar oranžām svītriņām. No manis izlauzās kliedziens: “Papa!” un nākamajā mirklī es jau skrēju viņam pretim, visu laiku saucot – papa, papočka. Cilvēki, kuri vēl bija palikuši uz perona, to redzot, raudāja. Tētis vairs nevarēja paiet, nometa somu zemē, sagaidīja mani un pacēla gaisā. Kad man bija divi vai trīs gadi, mamma, rakstot tēvam, parasti jautāja, ko uzrakstīt no manis. Atbildēju, lai tētis atbrauc un paņem mani opā. Un tagad viņš mani, desmitgadīgu skuķi, pacēla opā un nesa līdz tramvaja pieturai, jo neko citu no viņa nebiju vēlējusies,” atminas M. Kosteņecka.
Dzīvību saglabā caur gara spēkuViņa piebilst, ka grāmata ir uzrakstīta ļoti gaiša, jo arī vēstules bija gaišuma un optimisma pilnas. “Toreiz nedrīkstēja rakstīt vārdu – Dievs, tādēļ mamma parasti rakstīja – lai lielā mīlestība tevi sargā, ar to domādama To Kungu. Iespējams, Dievs arī palīdzēja tētim izdzīvot. Kad izsūtītie, pārvesti no nometnes uz nometni, bija tā novārdzināti, ka varēja gaidīt vien nāvi, viņus aizveda Oņegas ezerā uz salu, kurā bija klosteris. Tēvam guļvieta bija līdzās altārim un viņš mums rakstīja, ka vakaros domā par ģimeni un pieņem harmonijas vannas. Tam bija jābūt lielam gara spēkam. Vietā, kur cilvēki nav nekas, viņus sit un pazemo, viņš raksta, ka pieņem harmonijas vannas! No gulaga viņš man atveda dāvanu. Par naudu, ko tētim iedeva, lai ceļā varētu paēst, viņš man nopirka grāmatu par Robinsonu Krūzo. Otrā dāvana bija kaltēti ziedi no gulaga. Puķes no gulaga! Tāds bija mana tēva gara spēks, kas ļāva viņam izdzīvot,” apliecina M. Kosteņecka.
Pateicīga jaunai latviešu ģimeneiM. Kosteņecka stāsta, ka kopš tā laika viņa nolēmusi būt latviešu tautas pusē. Ar tādu apņēmību viņa sagaidīja Atmodu, barikāžu laiku un, būdama PSRS deputāte, iestājās par brīvu Latviju. Kad Maskavā sākās 1991. gada augusta pučs, M. Kosteņecka atradās Rīgā. “Nolēmu iet uz radio un uzrunāt tautu, lai nedomātu, ka esmu aizlaidusies krūmos. Es skaidroju, ka vēl nekas nav zināms. Krievu tauta pulcējas pie parlamenta ēkas Krievijā, pašlaik visas cerības ir uz to. Ilgāk par diviem mēnešiem tas neturpināsies. Turēsimies un sargāsim savu Latviju. Apmēram tā runāju. Pirms uzstāšanās man bija skaidrs, ka pēc teiktās runas mani arestēs. Kad devos uz radio namu, biju paņēmusi līdzi siltu veļu, jo atminējos, kā Benjamiņa kundze Sibīrijā nokļuva balles kurpēs. Kad iznācu no radio ēkas, nekas nenotika. Mani neviens neaiztika. Nevarēju saprast, kas par lietu. Pēc tik kvēlas runas nevienam neesmu vajadzīga. Pārrados mājās, bet ap pulksten pussešiem vakarā pie durvīm zvana. Actiņā redzu – stāv jauneklis plankumainā armijas maskēšanās tērpā. Ahā, nodomāju, klāt ir. Domāju, nav jēgas neatvērt durvis, tāpat uzlauzīs. Atveru un redzu – stāv jauneklis, bet viņam līdzās meitene. Viņi man saka – cienījamā rakstniece, neprasiet, kā mēs uzzinājām jūsu adresi, jo nav laika. Mums lejā ir automašīna, brauksim pie mums. Te jūs nevarat palikt. Zināju, ka man jau biļete uz vienu galu ir izrakstīta, kādēļ vēl briesmām jāpakļauj šie jaunieši. Es viņiem pateicos, piebilstot, ka viņi man devuši liela spēka maizi. Es to atcerēšos. Tagad, kad man dažkārt prasa, kādēļ tik aktīvi iestājos par latviešiem, saku, tādēļ, ka 1991. gada augustā mani glābt ieradās divi jaunieši, nedomājot par sevi. Kad 1992. gadā sniedzu interviju “Neatkarīgajai Cīņai”, es šo notikumu pastāstīju un to nopublicēja. Pēc publicēšanas atkal zvans pie durvīm. Pie manis bija ieradušies tie paši jaunie cilvēki. Viņiem līdzi bija divi bērniņi – vienu turēja rokās, otrs stāvēja blakus. Pirmajā mirklī viņus nemaz nepazinu. Viņi pirms gada bija atstājuši bērnus mājās un tūlīt steigušies pie manis. Man iedeva puķes un atvainojās, ka pirmajā reizē ar savu izskatu bija mani nobiedējuši. Puisis stāstīja, ka toreiz krievu karaspēks gāja ārā no Afganistānas un militāristu amatpersonas lēti pārdeva apģērbu. To arī nopirkuši. Kad runāju pa radio, viņi bija rakuši kartupeļus. Mani dzirdot, abi uzreiz metušies mašīnā, nav bijis laika pārģērbties, un braukuši pie manis,” stāsta M. Kosteņecka.Publiciste uzsver, ka tāda ir viņas saistība ar latviešu tautu. Spēku viņa guvusi arī no daudzajām vēstulēm, ko latvieši rakstījuši krievu rakstniecei. Tās palīdzēja pārvarēt apvainojumus, kad čekisti viņu avīzēs pataisīja par fašista meitu. Ir piedzīvoti arī draudi. Naktīs viņai zvanīja un solīja, ka ilgi vairs nedzīvos. Tas viss M. Kosteņeckai tikai nostiprināja pārliecību palikt ar latviešu tautu līdz galam.
