Marts katru gadu ir īpaši skaists un mīļš, ne vien tāpēc, ka sākas astronomiskais pavasaris, bet šajā mēnesī jubileja ir meitai, mammai, man pašai, vairākiem foršiem radiniekiem un draugiem. Marta sākumā, kad meitiņai peciņai palika 13, daudz nedomājot ierakstīju feisbukā tā brīža sajūtas un pārdomas. Prieku un smaidu manī izraisīja saņemtie apsveikumi, taču pārsteigta un pirmajā mirklī apjukusi jutos, kad vēlāk uz ielas, kafejnīcā, veikalā paziņas pienāca klāt un teica, cik skaisti un patiesi esot uzrakstījusi to tekstu. No sākuma domāju, kuru rakstu tieši, vai varbūt redakcijas sleju, izrādās, šīs pārdomas: “Būt par mammu ir labākais, kas ar mani ir noticis! Vēl foršāk ir būt jaunai mammai, lai var kopā mācīties, skriet, lēkt, darīt mazas muļķībiņas. Tolaik man pašai bija vien 18 gadu, bet šodien manai mazulītei Unai ir 13. dzimšanas diena. Joprojām spilgti atceros, kā klasesbiedri bija nopirkuši mīksto mantu zaķi un nāca ciemos pie mums uz Smiltenes slimnīcu, kā viņi uz skolu līdzi ņēma grāmatas, bet es dažkārt bērnu ratiņus. Katra nākamā diena kopā ar Unu ir vēl labāka, skaistāka un brīnišķīgāka par iepriekšējo! Bet diena pirms Sieviešu dienas man allaž būs ĪPAŠA! Šobrīd mācos būt par pusaudzes mammu. Un šajā brīdī es iedomājos, kā tie mūsu vecāki spēja saglabāt mieru!”
Tieši šie daži teikumi spēja kādu aizkustināt. Tie man pašai ļāva kavēties skaistās un mīļās atmiņās, pārskatīju elektroniskos albumus. Bildēs Uncis tik maziņš, es pati tik jauna. Bērni izaug ātri, mēs abas drīz būsim vienā garumā, jau tagad mums ir viens apavu izmērs. Mazliet bail, ka nemanot piezagsies tas vecums, kad draudzenes ieņems nozīmīgāku lomu ikdienā kā mamma. Būt par mammu ir grūts darbs, tas prasa pacietību, rūpes, laiku, dzelzs nervus, stingrību un maigumu vienlaikus, ne vienmēr būsi saprasta, taču bērns ir tas, kas iemāca beznosacījuma mīlestību, ļauj justies laimīgai un iemāca dzīves sīkumos saskatīt skaisto un labo!
