Vai esat aizdomājušies, kāds ir jūsu pašizpausmes veids? Manējais ir rakstīšana, kas darba dēļ varētu šķist pašsaprotami. Taču nē. Tas aizsākās pamatskolā ar pirmo dienasgrāmatu, kurā aprakstīju savas tā laika sajūtas, notikumus, kladē ielīmējot arī bildītes. Notikumu bija vairāk kā spēju pierakstīt. Vidusskolas sākumā rakstīju mīlestības vēstules, ko nosūtīju pa pastu savam draugam. Kad izšķīrāmies, viņš man visas atdeva atpakaļ, bet es dusmās izmetu atkritumos. Protams, tagad to mazliet nožēloju, jo būtu interesanti pārlasīt. Arī studiju gados periodiski rakstīju dienasgrāmatu tāpat kā divtūkstošo gadu sākumā – rūtiņu kladē. Ja būtu precīzāk jānoformulē tēma, ko aprakstu, tad tās ir cilvēkattiecības.
Pat tagad, kad mūsu “vēsture” glabājas internetā, man gribas paņemt rokā pildspalvu un rakstīt. Rakstīt par piedzīvoto, pārdzīvoto, atklājot savas pārdomas. Tās ir personiskas un pagaidām nevienam neesmu rādījusi savus blociņus, pierakstu klades un plānotājus. Arī pārlasījusi neesmu.
Šad un tad ar draudzenēm smejamies, ka varētu uzrakstīt grāmatu. Esam pat domājušas, kāds varētu būt mūsu katras grāmatas nosaukums. It kā tikai jokojamies, taču katrā jokā ir daļa patiesības. Varbūt kādreiz dienasgaismu ieraudzīs kāda no mūsu grāmatām, varbūt arī nē. Tomēr viens gan ir zināms – vecumdienās būs, par ko parunāt un pasmieties, ko atcerēties un teikt – cik labi, ka toreiz dzīvojām pilnu krūti.
