Gribas turpināt tēmu par naudu un budžetu, ko esmu aizsācis iepriekšējā rakstā pirms nedēļas. Parasti cilvēki par valsts budžetu domā kā par lielu naudas lādi, no kurienes var ņemt un ņemt, bet vismaz ikdienišķā līmenī reti iedomājamies, no kurienes tā nosacītā naudas lāde piepildās, no kurienes naudas straumītes saplūst valsts kasē, tēlaini izsakoties, no kādām straumītēm kopbudžets tiek sadiegts.Tie, kas pieprasa lielas algas, nereti atsaucas uz citām valstīm, piemēram, Grieķiju, kur pat pēc visai dramatiskas finanšu krīzes gan algas, gan pensijas saglabājušās līmenī, kas pārsniedz tūkstoti. No kurienes Grieķijai, Spānijai, Īrijai rodas budžetā tik lieli naudas līdzekļi? Atbilde vienkārša: no lielām algām lieli nodokļi. Bet šādi cipari vecajām ES valstīm ir uzaudzēti ilgu gadu laikā, kamēr mēs esam sākuši no ļoti zema līmeņa. Pirmās Godmaņa valdības laikā valsts budžets nesasniedza vienu miljardu, sešas reizes mazāk nekā tagad, jo tolaik minimālā alga bija 28 lati, bet pensijas – uz pusi mazākas.Protams, mūsdienu Latvijas budžets ir gana liels, lai algas un pensijas varētu trīskāršot, un tad arī budžeta ieņēmumi uzreiz palielinātos trīs reizes no lielākajiem nodokļiem vien. Teorētiski tas būtu iespējams, ja vien nevajadzētu labot ceļus, būvēt skolas un slimnīcas, pirkt bruņojumu armijai, gādāt par policijas, ugunsdzēsēju, medicīniskās palīdzības dienestu nodrošinājumu ar speciālo transportu utt.Faktiski mums ir tikai viens ceļš, kā palielināt budžetā algās izmaksājamo daļu – palielināt nodokļu iekasēšanu. Ja trešā daļa uzņēmēju šādā vai tādā veidā iemanās nesamaksāt visus nodokļus, tad lieki vaimanāt. Jo ne jau tikai nodokļi no algas ir vienīgās naudas straumītes budžetā. Katra prece, kamēr nonāk no veikala mūsu mājās, ir burtiski apaudzēta ar nodokļiem. Tur ietilpst nodoklis par zemi un tehniku, nodoklis par degvielu, tur pievienojas nodokļi, ko maksā audzētājs, pārstrādātājs, pārvadātājs, tirgotājs.Te nonākam pie jautājuma par korupciju. Tie, kas darbojas, teiksim, visās trijās Baltijas valstīs, varēs apliecināt tradīciju atšķirības. Igauņus raksturo sākotnēja neuzticība pret darījuma partneriem, bet lietuvieši itin bieži centīsies otru apmānīt, savukārt latvietis, sekojot krieviskajai tradīcijai, gaidīs kukuli.Korupcija Krievijā robežojas ar prastu zagšanu, uz korupciju balstās visa Putina varas sistēma. Jo lielāka alga kādam činavniekam, jo dižāks ir viņa pašnovērtējums, tāpēc atbilstošas arī prasības korupcijas laukā. Ar šo problēmu jātiek skaidrībā tagadējai Ukrainas valdībai, jo, kamēr valstī valda totāla zagšana, neviens starptautiskais aizdevējs nevēlas riskēt ar miljardu kredītiem. No šī viedokļa Austrumeiropai milzu zaudējums ir viena fantastiska ekonomista nesenā nāve, ar kura padomiem savulaik Saakašvili ieviesa puslīdz normālu kārtību Gruzijā. Šā cilvēka vārds ir Kaha Bendukidze, viņa atstāto teorētisko mantojumu tagad cenšas apkopot un publicēt Maskavas žurnāls “New Times”. Bendukidze paguva vērtīgus padomus dot arī Ukrainas prezidentam Porošenko, un jaunā Kijevas valdība noskaņota šiem padomiem sekot. Ar to izskaidrojams fakts, ka jaunajā valdībā trīs ministri ir ārzemnieki, neskaitot citus augstākos ierēdņus un padomniekus. Lieta tā, ka līdzšinējā valdošā elite sadalījusies klanos, kur korporatīvās un radu saites burtiski nesaraujamas. Kad Gruzijā policijas rindās valdīja totāla kukuļņemšana, pēc Bendukidzes ieteikuma Saakašvili atbrīvoja no darba pilnīgi visus pogaiņus un vietā pieņēma jaunus kadrus. Ieviešot stingru kontroli, kukuļņemšanas sērgu izdevās likvidēt. Kā anekdoti stāsta gadījumu, kad Bendukidze meties uz ceļiem premjera priekšā, lai pierunātu atcelt importa ievedmuitas nodokli, jo valsts budžetā tur ieplūda tikai sīknauda, toties lekni barojās robežsargi un muitas ierēdņi. Ar nerentabliem valsts uzņēmumiem Bendukidze ieteicis rīkoties radikāli – visu pārdot, izņemot sirdsapziņu. Te jāpiebilst, ka Latvijai savulaik šis paņēmiens nedarbojās, jo nevienam nebija tādas naudas, lai pirktu rūpnīcas. Bet sertifikātus iemanījās izmantot blēži.Gruzijā Saakašvili pamazām zaudēja sabiedrības atbalstu, jo ar gadiem pārāk savairojās to neapmierināto skaits, kuri bija zaudējuši savus naudīgos amatus, tam pievienojās Krievijas agresijas radītās sekas. Par tautas glābēju pieteicās miljardieris Ivanišvili, un tauta noticēja, ka, lūk, viņš tik bagāts, ka spēs visus aplaimot. Kaut tagad Gruzijā atjaunojas korupcija, agrākos apmērus šī sērga vairs nesasniedz. Ukrainas problēmas daudz nopietnākas, jo valsts Janukoviča klana valdīšanas laikā gandrīz pilnīgi izlaupīta, un tagad zaudējumus nes Krievijas uzspiestā karadarbība Donbasā. Gan Porošenko, gan Jaceņuks apzinās, ka radikāla korupcijas apkarošana viņiem draud ar Saakašvili likteni, bet citas iespējas, kā glābt valsti no pilnīga sabrukuma un nonākšanas Putina impērijas slazdos, arī nav. Kādam ir jāupurējas, lai glābtu valsti.Latviešu nacionālajā raksturā ir daudzas labas īpašības, bet ir arī nesaprotama skaudība vienam pret otru. Lielās līnijās tas izpaužas kā naids pret tiem latviešiem, kuri kaut kādā veidā tikuši pie lielākas turības, kamēr cittautieši var zagt un blēdīties uz nebēdu. Šo īpašību tagad cenšas izmantot valdība, solot publiskot visu pedagogu algas. Izskatās kā atriebība par draudiem streikot. No sevis piebildīšu, ka skolotāju algas esmu uzskatījis par pārāk knapām arī senāk, par to ikviens var izlasīt manās septiņdesmito gadu publikācijās. Šo samēru budžeta līdzekļu dalīšanā laikam grūti lauzt.Sen zināms, ka labklājības zemes tagadējo algu līmeni panākušas daļēji ar streiku palīdzību. Bet, ja streiko Vācijas lidsabiedrības piloti, tad būtu interesanti, ja lidsabiedrība pēc lielajiem zaudējumiem izsludinātu bankrotu. Mūsu izglītības darbinieku arodbiedrības dāmām pieredzējusī deputāte Barča jautāja: “Pasakiet, kam lai atņem?” Bet kareivīgās dāmas izlikās šādu jautājumu nedzirdam. Tā teikt, profesionālais kurlums.
