Labie brīži ir jāatceras un jāiegaumē. Tie dod siltumu cilvēciskām attiecībām vēl cauri daudziem gadiem. Tieši tie padara dzīvi bagātāku, dziļāku un priecīgāku.
Daudziem ļaudīm dzīvi dziļāku un gudrāku darījuši skolotāji. Viņi mūs un mūsu bērnus motivē nākotnes izvēlēm. Mazais Toms, kad slimoja un nevarēja apmeklēt bērnudārzu, skumīgi žēlojās, ka viņam pietrūkst draugu, it sevišķi audzinātājas Ingūnas Slapjumas. Tagad Toms steidzas nokļūt skolā, lai satiktu audzinātāju Rasmu Legzdiņu un priecīgs stāsta, ka arī audzinātājai gars tas pats, kas viņam. Elastīgam, smalkam, gudram, iejūtīgam un vēl visādi attapīgam nākas būt skolotājam. Tomēr pats galvenais, kas vajadzīgs šajā profesijā, ir silta sirds. Bērni to novērtē un tiecas uz to kā stādiņi uz gaismu. Ir tik būtiski, ka bērnu dzīves ceļā pretim nāk skolotāji, kurus bērni dodas uz skolu satikt ar prieku.
Bērniem prieku sagādā arī peldbaseini. Man, tāpat kā viņiem un citiem Smiltenes novada ļaudīm, pietrūkst peldbaseina mūsu pilsētā. Smiltenē, kur daudz izglītības iestāžu, ļaudīm peldbaseinu veselības nostiprināšanai nākas meklēt citur – Valmierā, Valgā, Priekuļos un citur. Te nu paldies jāsaka tādam darba devējam kā AS “Stora Enso Latvija”, kurš sponsorē peldbaseinu Priekuļos divas reizes nedēļā ne tikai saviem darbiniekiem, bet arī to ģimenēm. Tad nu šos veselīgos brīžus Priekuļu peldbaseinā varam baudīt daudzi smiltenieši. Smiltenes pašvaldībai būtu vērts ieviest jaunu apbalvojumu uzņēmējiem, piemēram, “Uzņēmējs – labākais darbinieku partneris”, kurš daudz iegulda arī attiecībās ar saviem darbiniekiem un to ģimenēm. Mūsu nacionālo bagātību veido ne tikai saražotās produkcijas daudzums, bet gan galvenais – veselīgi un darbīgi iedzīvotāji.
Nacionālā bagātība ir arī mūsu Likteņdārzs, kuru apmeklējot mēs sajūtam saknes, kas vieno mūsu pagātni, tagadni un nākotni. Aizvestie akmeņi ir kā stūrakmeņi mūsu atmiņai. Dzīvē mēs varam atminēties mūsu tuvos, kas gājuši bojā vai pazuduši bez vēsts Sibīrijā un citās tālās zemēs un jūrās. Es tur pieminu savu represēto vectēvu Kārli Šmitu, kurš vai nu izmests miris no vagona, vai nošauts Sibīrijā; otra vectēva brāli Pēteri Kalēju, kurš kā latvietis represēts Krievijā 1937. gadā un pazudis bez vēsts; tanti Martu Šmiti, kura nomocīta mira Sibīrijā. Viņu kapa vietas nezināmas. Līdzīgi likteņstāsti ir katrā ģimenē. Tos ir vērts atcerēties, kopjot šo atmiņu piemiņu. Pārsteidz, ka Likteņdārzs nerada nomāktību. Plašā Daugava un debesu plašais spārns pār dārzu rada iekšējo gaismu mūsu atmiņu gājienā Likteņdārzā. Represēto apvienības “Trimdinieks” organizētajā braucienā uz Likteņdārzu dodas trīs paaudžu ļaudis. Vairums pēc brauciena atzīst, ka brauks arī citu gadu un aicinās līdzi arī citus. Likteņdārza apmeklējums kļūst nepieciešams arvien vairāk ļaužu.
Cik nepieciešama mums “Ziemeļlatvija”, novērtējam brīžos, kad tās pietrūkst. Novembra sākumā Smiltenes bibliotēkā kāds lasītājs ceturtdienā meklēja “Ziemeļlatviju”, kura šajā dienā vairs neiznāk. Ja avīzi meklē, tātad ir nepieciešama un vajadzīga lasītājiem. Mēs tur lasām ne tikai par aktualitātēm, bet arī ceļojumu aprakstus, cilvēku dzīvesstāstus, veselīgas un garšīgas receptes un dažādus padomus. Jaunieši atzinīgi vērtē, ka avīze nebaidās no asiem problēmrakstiem. Mūsu pašvaldība sevi gludi un pozitīvi var atspoguļot savā avīzē. Bet īstā dzīve tur ārā jau nav tik korekta kā pašvaldības vēstis.
Visas “Ziemeļlatvijas” korespondentu gada pērles nav iespējams uzskaitīt. Saistošs bija Sandras Pētersones apraksts par Etiopijas apceļotāju. Sarmīte Ozola savās publikācijās ir gan pilsoniski aktīva, gan dalās savos lauku saimnieces vērtīgajos noslēpumos. Ingai Karpovai iedzīvotāji uztic, kur liktu pilsētā 12 tūkstošus eiro. Ingūna Johansone ar komandu veiksmīgi lauza galvu, kā “Ziemeļlatvijai” noturēties dzīves dārdzības pieauguma apstākļos un konkurencē ar bezmaksas pašvaldības avīzēm.
Lai mūs visus arvien kāds gaida!
