Oficiāli mūsu Latvijas valstij šogad aprit 98 gadi kopš tās pasludināšanas. Taču reāli latvieši paši savā valstī dzīvojuši krietni īsāku periodu – no 1918. gada līdz 1940. gadam (ieskaitot Kārļa Ulmaņa autoritāro režīmu) un no 1991. gada 21. augusta (Latvijas Republikas pilnīgas neatkarības pasludināšanas) līdz šim brīdim. Gandrīz pusgadsimtu ilgi, esot ar varu iekļauta Padomju Savienības sastāvā, Latvijas valsts pastāvēja tikai garīgajā dimensijā, proti, to cilvēku domās, kuri personīgi bija pieredzējuši Latvijas pirmo brīvvalsti, un to cilvēku domās, kuriem viņi par to pastāstīja tālāk.
Trimdas latvieši uzturēja Latvijas neatkarības ideju, izmantojot arī raidstacijas, piemēram, “Amerikas balsi”, kuras raidījumus varēja uztvert arī Latvijā. Šeit, uz vietas, pirmās brīvvalsts laiku, padomju okupāciju un izsūtīšanas pieminēja slepus, baidoties no represijām. Lai pasargātu savus bērnus un mazbērnus, daudzi vecāki un vecvecāki, arī manējie, apzināti noklusēja to, ka Latvija kādreiz bijusi neatkarīga valsts ar savu karogu un savu himnu, tāpat nerunāja arī par 1941. gada un 1949. gada deportācijām un kā personīgi no tām cietuši.
Tikmēr manas paaudzes smadzenes skolās skaloja padomju ideoloģija. Masveidā iestājāmies oktobrēnos, pionieros un komjaunatnē, protams, darot to formāli, ķeksīša dēļ. Latvijas neatkarības pasludināšana bija kā pamošanās no letarģijas, dabiskā stāvokļa atkal atgriešanās.
Tāpēc ar cieņu noliecu galvu to visu cilvēku priekšā, kuri padomju varas kultivētā garīgā terora gados saglabāja ideju par neatkarīgu Latvijas valsti un kuru dēļ mēs nekļuvām par mankurtiem, cilvēkiem, kuriem ar varu atņemta un amputēta cilvēciskā un vēsturiskā atmiņa. Bez viņu uzturētā brīvības gara neatkarīgas Latvijas valsts tagad varētu arī nebūt.
