Skaidrīte Lasmane: “Sava mirstīgā
ķermeņa sargāšanai bailēs un atkarībā no mistiskiem safabricējumiem drīzāk ir
jūga un apmātības, nevis brīvības raksturs”
– Daudzus pārsteigusi
agresivitāte, kas pēdējā laikā Covid-19 kontekstā izlaužas sabiedrībā. Draud un
uzbrūk žurnālistiem, mediķiem, politiķiem, apsargiem veikalos un policistiem.
Vai arī jūs tas pārsteidzis, jums ir skaidrojums šīm izpausmēm? Ko tas par mums
liecina?
Kopīgiem spēkiem kurināts, naida
ugunskurs pašlaik bīstami liesmo… Krīzes laikā, un par tādu mūsu dzīvi
Covid-19 pandēmija padarījusi, naidam, niknumam, dusmām parasti ir tendence
pieaugt, jo būtiski mainās ierastā, normālā dzīves kārtība. Nākas pielāgoties
jauniem izdzīvošanas nosacījumiem, ko pavada satraukums, neziņa, bailes, un
seko atbilstoša negatīvu izjūtu lavīna. Spontāni uzliesmo draudoša un haotiska
pretreakcija neērtajiem apstākļiem, kuri diemžēl ieilgst. Ak, kā līdzētu
savaldība, izturība, gudrs vēss prāts un kopības sajūta, taču to var iegūt
tikai ilgstošā sagatavotībā izglītībā, kultūrā un sabiedrības paradumos.
Pašlaik, kad agresivitātes un
ļaunuma postu sāpīgi pārdzīvo gan žurnālisti, gan mediķi, gan zinātnieki,
vakcinētie un nevakcinētie, varētu teikt, ikviens, kurš kaut ko dara vai
nedara, atklājas naida destruktīvā klātbūtne visā tās bezjēdzībā. To mēģina
ierobežot ar policejisku uzraudzību un kontroli, līdzīgi anonīmiem komentāriem
interneta portālos, taču tā ir tikai nejauša un nesekmīga cīņa ar sekām. Kas
attiecas uz cēloņiem, krīze tos palīdz apzināties, bet ne novērst. Turklāt
ļaunuma daba nav nemaz tik vienkārša. Tās cēloņi nenogurstoši meklēti visā
cilvēces nemierīgajā vēsturē. Tie rasti gan cilvēka dabā, gan agresīvajā vidē
un dzīves apstākļos, gan nepietiekamā iecietības, savaldības un labvēlības
kultivēšanā izglītībā, mākslā, reliģijās. Pašlaik, kad ir tik plašas
sabiedrības izglītošanas iespējas medijos, to līdzdalība naida mazināšanā būtu
īpaši uzsverama. Kā noprotams, visu šo cēloņu izziņa un kaut minimāla morāla
uzlabošana nav vienas dienas jautājums, nemaz nerunājot par krīzes ekoloģiju.
– Vai redzat šeit politiķu
lomu? Kādu, kā to vērtējat? Vai vispār šajā aspektā jārunā par politiķu
atbildību? Vai vispār varam runāt par kādu/iem, kam jāuzņemas atbildība par šo
situāciju?
Krīzes situācijā līdziesaiste un
atbildība jāuzņemas ikvienam, ne tikai politiķiem. Visbīstamākā ir
nevienprātība, kā to apliecina vakcinācijas atbalstītāju un pretinieku
“hibrīdkarš”, kur vienā pusē ir veselais saprāts un zinātne, otrā – baiļu
afekti, ezoterika un, kā teiktu vācu filozofs Nīče, “nepārvarama tieksme tikt
maldinātam”. Baiļu un niknuma pārņemtos kā ēsmu saviem primitīva labuma mērķiem
neģēlīgi savāc veikli varas tīkotāji. Latvijas un daudzu citu valstu valdības
dara savu darbu ļoti sarežģītos un bīstamos apstākļos. Tām drīzāk pienāktos
konstruktīvs atbalsts kopīgas normalitātes un no ierobežojumiem brīvas dzīves
vārdā, nevis naidpilna norobežošanās.
– Covid-19 vakcinācijas
kontekstā bieži tiek piesaukta brīvība. No vienas puses, brīvība izvēlēties
vakcinēties, nesāt maskas vai ne. No otras puses, brīvība dzīvot drošā
sabiedrībā. Vai šādā aspektā mēs varam runāt par brīvību? Kādu? Vai te ir
“pareizā brīvība”?
Brīvība ir skaists un cēls vārds,
viena no augstākajām morālajām vērtībām. Tās aizstāvība pa spēkam īpaši garā
stipriem cilvēkiem. Šogad ar apbrīnu, pateicību un godbijību pieminam Gunāru
Astru viņa nepiedzīvotajā 90. dzimšanas dienā. Viņa tālredzīgajai un
drosmīgajai runai padomju tiesas zālē 1983. gada 15. decembrī šogad tiks
veltīta konference. Tieši šobrīd, kad brīvības vārdu nelietīgi sev piešķir
maldināto pūlis, Gunāra Astras, Lidijas Lasmanes un viņiem līdzīgo dzīve ir
patiesas brīvības īstais mērs. Brīva no bailēm un savtīguma, tā vadījusi
patiesības, Latvijas neatkarības un citu tālredzīgu un nesavtīgu mērķu vārdā.
Sava mirstīgā ķermeņa sargāšanai bailēs un atkarībā no mistiskiem
safabricējumiem drīzāk ir jūga un apmātības, nevis brīvības raksturs.
– Pēc jauno Covid-19 ierobežojumu ieviešanas neapmierināti bija arī
vakcinētie cilvēki ar argumentiem – mēs vakcinējāmies, ievērojām visus
noteikumus un tagad nevakcinēto dēļ esam spiesti atkal dzīvot ierobežoti. Kā
vērtējat šo?
Atkal tas pats niknums, dusmas,
skatīšanās uz citu nedarīšanu, nevis varēšanu un darīšanu. Brīvības jēga ir
pašierobežošanās, koplabums, pārbaudītas patiesības aizstāvība. Algas prasīšana
par normas ievērošanu nav uzlūkojama par spēka pazīmi.
– Kāds, jūsuprāt, būs
risinājums šai situācijai? Vai mēs paliksim sašķelta sabiedrība? Kam būtu
jānotiek vai kas jādara, lai mazinātos emocionālā pretstāvēšana, agresivitāte
sabiedrībā?
Sabiedrība nekad nav bijusi un nebūs
vienveidīga, visdažādākie viedokļi pastāvēs vienmēr. Dažādībai ir sava vērtība,
ja gribam dzīvot reālu, interesantu, piedzīvojumiem bagātu dzīvi. Izeja?
Manuprāt, tā ir meklējama tādā izglītībā un kultūrā, kura aizstāvēs un radinās
gudru un mūsdienīgu domāšanu, ikvienam apzinoties savu varēšanu un pilnvērtīgu
dzīvi kopsakarā ar citiem. Iespējams, viens no pandēmijas krīzes ieguvumiem būs
dzīvesspēka un esības jeb kopābūšanas vērtības apzināšanās. Protams, tikai tad,
ja labklājības vieglumā krīzes mācību atmiņa nepazudīs.
Par daudz negatīvisma ir sabiedrībā.
Tas atņem spēku pretoties infekcijas krīzei un meklēt izeju. Nevis nīdēji un
raudātāji, bet darītāji un atbalsts tiem šobrīd visvairāk vajadzīgs.
Tieši šobrīd, kad brīvības vārdu nelietīgi sev piešķir
maldināto pūlis, Gunāra Astras, Lidijas Lasmanes un viņiem līdzīgo dzīve ir
patiesas brīvības īstais mērs
