Tikko atgriezos no Eiropas Savienības galvaspilsētas Briseles Beļģijā, kas mani pārsteidza bez nevienas sniega kripatiņas, ar putnu vīterošanu un dzelteno narcišu smaržu. Drosmīgākie briselieši jau staigāja šortos, bet daiļā dzimuma pārstāves atļāvās saulei rādīt kājas. To, ka ir pavasaris, pierādīja arī lielais ielu muzikantu skaits, sākot no pārliecinošiem džezmeņiem un beidzot ar austrumu valstu izcelsmes vīriešiem, kas pat lāgā meldiju neprata nospēlēt. Par to, ka šeit tik ļoti neizjūt globālo ekonomisko krīzi, pārliecinājos vai ik uz soļa – cilvēki uz ielām staigā bez norūpējuša vaiga smaidīgi un apmierināti. Veikalos pārdevēji pircēju vēlēšanos cenšas nolasīt no acīm. Braucot Briseles metro, vagonā ienāca biļešu kontroliere, tērpusies dienesta formā ar koķetu laiviņcepurīti galvā. Ar tik laipnu cilvēku ilgi nebiju sastapusies, un viņas franciski pateiktais merci (paldies) noskanēja kā dzidra zvana skaņa. Nav jau tā, ka tur debesis būtu zilākas un zāle zaļāka. Vakaros, staigājot pa vecpilsētas ielām, vai ik uz katra stūra sēdēja visnotaļ pieklājīgās drēbēs ģērbušies ubagi kopā ar dārgu šķirņu lieliem suņiem un kucēniem. Vietējie zināja stāstīt, ka tieši suņu izmisīgais skatiens iežēlinot garāmgājēju sirdis. Savukārt pašā gājēju ielas vidū pie populāriem apģērbu veikaliem sēdēja un ubagoja kāda čigāniete ar padusē iespiestu aizmigušu pusaugu puiku. Teikšu atklāti, neko tik uzkrītošu Rīgā nebiju redzējusi, tāpēc žēluma vietā man vairāk gribējās nosodīt šo māti, kura savu bērnu izmantoja ubagošanai, nevis sūtīja uz skolu. Līdzīgas ubadzes krāšņos garos brunčos nācās redzēt vairākkārt.
