“Ziemeļlatvija” jau vēstīja, ka J. Cimzes balvu par izcilību skolotāja arodā šogad saņēma Valkas ģimnāzijas sociālo zinību, ģeogrāfijas un ekonomikas skolotāja Guntra Gaidlazda. Sarunā par skolu, skolēniem un skolotājiem mēģinājām balvas saņēmēju iepazīt tuvāk.
– Savā runā balvas pasniegšanas ceremonijā teici, ka, pirmo reizi iepazīstoties ar nolikumu par balvas piešķiršanu, tu esot bijusi pārliecināta, ka nekad nespēsi tur prasīto izpildīt.
– Tā bija.
– Kas tev tajā šķita visgrūtāk izpildāmais?
– Nolikumu es pirmo reizi lasīju pirms trim gadiem, kad tas tikko parādījās. Kas konkrēti man tur iekrita prātā, es nevaru pateikt, bet atceros – sēdēju virtuvē pie galda, lasīju un savam dzīvesbiedram teicu: “Es taču līdz pensijai varētu strādāt, bet nekad tos noteikumus nevarētu izpildīt, lai būtu iespēja tādu balvu saņemt.” Kad man paziņoja, ka man piešķirs balvu, biju, maigi izsakoties, ļoti pārsteigta. Ļoti!
– Kolēģi acīmredzot tomēr domā, ka tu esi pelnījusi šo balvu.
– Izvirzīšana balvai notiek tā – ir balsojums starp kolēģiem, katrs uzraksta savas domas, ko vajadzētu deleģēt, un skolas vadība pieņem lēmumu. Tā tas notiek mūsu skolā.
– Vai skolēniem arī ir kāda teikšana?
– Nē, skolēniem gan tur teikšanas nav. Skolēnu ziņā ir cita balva, ko es arī vienu gadu esmu saņēmusi – gada balva “Kastanis”.
– Kā tu kļuvi par skolotāju?
– Tas nekad nebija bijis mans mērķis. Tā bija dzīves nejaušība. Savam sporta skolotājam vidusskolā reiz pat teicu, ka nekad nebūšu skolotāja. Pēc vidusskolas beigšanas, tieši tāpat kā daudziem, arī man nebija nojausmas, ko darīt. Pēc vecāku ierosinājuma aizgāju mācīties uz Jēkabpili. Toreiz tas bija lauksaimniecības tehnikums, tagad – Agrobiznesa koledža. Tur es pabeidzu uzņēmuma vadītājus. Un tad tīri nejauši mana bijusī vidusskolas klasesbiedrene, kas RPIVA mācījās par ekonomikas skolotāju, aicināja mani mācīties. Tā kā man citu domu galvā nebija, bet uzņēmējdarbības ievirze bija, nolēmu tur mācīties. Labi bija tas, ka man tehnikumā ielika ļoti labus teorētiskos pamatus, tāpēc augstskolā bija ļoti viegli mācīties.
– Droši vien tagad arī vieglāk mācīt?
– Protams, jāturpina arī visam sekot līdzi, jo ekonomika ir tā lieta, kur viss nepārtraukti mainās. Katru gadu ir jaunas izmaiņas. Tas, ko es mācījos tehnikumā, jau sen vairs neatbilst patiesībai.
– Tas noteikti paņem daudz laika…
– Jā. Visgrūtākais ir tas, ka skolotājam pašam viss jāmeklē. Neviens gatavu informāciju nepiedāvā. Pats ņem, ej, rocies. Skolotāja darbs šobrīd ļoti prasa sekot visam līdzi.
– Ko nozīmē būt skolotājam mūsdienās? Kādam viņam ir jābūt?
– Skolotājam ir jābūt psihologam, viņam ir jāseko līdzi visam jaunajam gan informāciju tehnoloģijās, gan visam pārējam, kas apkārt notiek. Pēdējā tendence, kas šobrīd parādījusies, – katram mācību priekšmeta skolotājam ir jāprot pamatot, kāpēc tas, ko skolā māca, skolēniem būs vajadzīgs. Skolēni šobrīd ļoti bieži uzdod šo jautājumu – kāpēc man tas ir jāmācās, kur man tas noderēs? Runājot ar kolēģiem, viņi arī saka to pašu. Un reizēm atzīst, ka ir ļoti grūti atbildēt.
– Vai uz šo jautājumu viegli atbildēt, mācot ģeogrāfiju?
– Saku – jums noderēs ceļojot, noderēs tādās un tādās profesijās. Kad septītajā klasē ģeogrāfiju sāk mācīties, ar to arī sāku – ģeogrāfija jums noderēs tur un tur, tādās un tādās profesijās jums to vajadzēs.
– Erudīcijas spēlēs…
– Kaut vai, piemēram, tā. Par ekonomiku saku – ar ekonomiku jums visa dzīve ir saistīta, no tās jūs atiet nekur nevarēsiet. Ja ekonomiku nezināsiet, tad arī iekritīsiet ātrajos kredītos un visur citur, kur mūsdienās var iekrist, jo daudzi cilvēki no ekonomikas neko nesaprot.
– Vēl tu māci arī sociālās zinības.
– Sociālās zinības ir mācība par dzīvi. Tā arī bērniem saku – jūs visu laiku dzīvojat sociālajās zinībās. Kad ir stundas, mēs sanākam kopā, izrunājam dažādas situācijas.
Par pieminēto skolēnu jautājumu iepriekš biju dzirdējusi tikai no kolēģiem. Bērni bija, piemēram, vēstures skolotājai jautājuši – kur mums tas noderēs? Taču šogad arī pati pirmo reizi sastapos ar to. Un tad ir jāprot pamatot.
– Nesen dzīvē palaidi savu audzināmo klasi – 12b.
– Vēsturisko 12b (smejas).
– Ar ko tā bija vēsturiska?
– Man viņi vēsturiski tāpēc, ka ir mana pirmā īstā audzināmā klase. Viņi man ir ļoti mīļi. Gāja mums visādi, bija interesanti. Nebija viegli. Negribu teikt, ka bija grūti, bet teikšu, ka nebija viegli. Likās, ka sarežģītāk nevar būt. Tagad man audzināšanā ir septītie – tur parādās jaunas nianses. Tur atkal visas pusaudžu īpatnības lien laukā, un tad ir… (ietur pauzi).
– Kādi vispār ir skolēni šajā laikā? Kaut vai salīdzinot ar mums, kad mēs mācījāmies skolā.
– Viņiem patīk mācību procesā iesaistīt informāciju tehnoloģijas. Mēs lasījām mācību grāmatas, bet tagad, ja liek lasīt grāmatas, tad ir tāda nopūta klasē. Bērniem vairs nepatīk lasīt grāmatas, ļoti nepatīk.
– Arī daiļliteratūru?
– Ko viņus piespiež lasīt, to viņi lasa. Protams, ir arī izņēmumi. Ir, kuriem ļoti patīk lasīt grāmatas, bet tādu ir maz. Ar katru gadu kļūst arvien mazāk bērnu, kam patīk lasīt grāmatas. Viņiem patīk viegli un ātri visu atrast, patīk, ka ir saistība ar dzīvi. Bet ja māca kaut kādu tur “kosmosu”, kas viņiem nešķiet vajadzīgs, viņi neslēdzas klāt mācību procesam, taisa atlasi.
Vēl atšķiras ar to, ka mums lika daudz runāt, izteikt viedokli, bet mūsdienās bērniem ar to ir pagrūti. Tikai retais spēj pamatot savu viedokli. Tas tāpēc, ka viņi ir pieraduši bakstīties telefonos un tad, kad ir jārunā, reizēm grūti tos teikumus savirknēt.
– Tā tāda bīstama tendence.
– Tā ir bīstama, jā.
– Bet ko skola tur var darīt?
– Mums, piemēram, skolas uzdevumos bija mērķis attīstīt lasīšanas prasmes. Un ne tikai lasīšanas prasmi, bet arī prasmi runāt, diskutēt. Tad nu katrs skolotājs savā mācību priekšmetā mēģināja to darīt, veidojot uzdevumus ar lasīšanu. Es arī liku lasīt un no izlasītā izlobīt tieši to, ko man vajag. Iedevu sarakstu – man vajag to un to zināt. Tad arī viņi to dod atpakaļ.
– Tas šķiet pat mazliet pārsteidzoši, jo man bija radies iespaids, ka mūsdienu jaunieši pat aktīvāk pauž savu viedokli.
– Jā, viedokli pauž, bet līdzko prasa to pamatot… Jā, viņi māk pateikt, kas patīk, kas nepatīk, bet līdzko viņiem prasa pamatot, ir maz skolēnu, kuri spēj to izdarīt.
– Kā tu vērtē izglītības sistēmu Latvijā kopumā?
– Ņemot vērā to, kādas pārmaiņas nepārtraukti notiek, un arī runas par pārmaiņām, kas mūs vēl gaida, šķiet, ka tās notiek pārāk strauji un pārāk bieži. It kā vienu brīdi liekas, ka kaut kas jau ir sakārtojies, bet pēkšņi izglītības ministrija nāk klajā ar jaunām izmaiņām. Līdzi laikam ir jāiet, bet vai tas ir jādara tik bieži? Man nepatīk, ka izmaiņu ir tik daudz un tās nereti ir ļoti neskaidras. Piemēram, šobrīd aktuālais jautājums par skolotāju algām. Bija solīts, ka, skolotājiem atgriežoties skolā, viss būs skaidrs, bet nav. Kad es lasu, man nav skaidrs – ko man maksās, par ko maksās, kādas stundas apmaksās, cik ilgi būs jābūt darbā.
– Kāda skola ir Valkas ģimnāzija?
– Laba… Laba skola.
– Labi skolotāji?
– Skolotāji labi, bērni arī labi. Bez brīnišķīgiem bērniem jau panākumus nevar sasniegt.
– Arī bez brīnišķīgiem skolotājiem droši vien nē.
– Arī nē, bet tiem skolotājiem jau ir jābūt, ar ko strādāt. Es skolā vadu jauno uzņēmēju pulciņu. Tas arī man ir palīdzējis tos panākumus sasniegt. Tas ir pulciņš, kur nāk bērni, kuriem ir kaut drusciņ interese par uzņēmējdarbības jomu. Viņi dibina savus uzņēmumus, caur kuriem iegūst pirmo uzņēmējdarbības pieredzi – tirgošanos, reklamēšanos, būtībā visu, kas saistīts ar uzņēmējdarbību. Tie man ir ļoti brīnišķīgi bērni.
– Kas ir interesantākais, oriģinālākais, ko kāds no šiem bērniem ir izveidojis?
– Ir tādas lietas, kas tiešām palikušas atmiņā. Bija Laura Amanda Ģērmane, kura nodibināja uzņēmumu “Dreamer” un izgatavoja sapņu ķērājus. Cik var spriest pēc ierakstiem feisbukā, viņa to turpina darīt joprojām, kaut skolu jau pirms vairākiem gadiem ir beigusi. Skaisti viņai sanāca, ļoti skaisti.
Vēl palicis atmiņā bizness, kuru ar saviem domubiedriem izveidoja meitene no manas audzināmās klases. Viņa taisīja nakts trasītes.
– Nakts trasītes?
– Tas nozīmē, ka tiek saorganizēti interesenti un viņi tumsā iet pa pilsētu ar dažādiem pārsteigumiem. Tad ir iešana pa mežu ar nelieliem pabaidīšanas elementiem. Tagad šo biznesu ir pārņēmis viņas brālis.
– Iepriekš jau minētajā balvas pasniegšanas runā tu pieminēji ģimeni, kam nākas ciest no tā, ka esi skolotāja.
– Jā, ģimene daudz cieš, jo skolotājam brīvā laika mācību periodā gandrīz nav. It kā stundas beidzas četros, bet no skolas tu parasti izej sešos vakarā, ierodies mājās, tad ir jāpadara mājas darbi – vakariņas, jāsakopj māja, un pēc tam jāgatavojas nākamajai dienai. Ja gribi iet sagatavojies klasē pie skolēniem, tad tas ir jādara. Arī darbu labošanas paņem milzīgu laiku.
– Varbūt nevajag uzdot mājas darbus?
– Es jau neuzdodu daudz. Varu droši sist sev uz pleca un teikt: “Es esmu viena no tām skolotājām, kas ar mājas darbiem īpaši neaizraujas.” Tiešām. Es mājas darbus uzdodu maz.
– Ko ģimenē saka par to, ka tu esi skolotāja?
– Bērniem iebildumu nav. Vienīgās iebildes ir par to, ka pārāk maz laika tiek veltīts ģimenei. To es šad un tad dzirdu, bet tāds tas darbs ir.
– Bet kad tomēr ir kāds brīvais laiks, ko jūs ģimenē darāt?
– Tad parasti kaut kur aizbraucam. Ļoti patīk pa Igaunijas pusi braukt, bieži apmeklējam Tartu. Patīk tā pilsēta. Vasarās obligāti ir kāds izbrauciens.
– Taviem bērniem patīk lasīt?
– Meitai ļoti – viņa grāmatas pilnīgi tā kā apēd lasot. Kad viņas rīcībā nonāk kāda nauda, tā visa tiek iztērēta grāmatās. Viņa lasa arī angļu valodā. Dēls ies trešajā klasē, viņš lasa to, kas obligāti ir jāizlasa, bet neko vairāk. Arī man pašai brīvajā laikā patīk lasīt.
– Kādas grāmatas tu lasi?
– Man patīk grāmatas ar asu sižetu, tāda tipa, kā, piemēram, “Bada spēles”. Patīk grāmatas par izmeklēšanu, detektīvi, tādas, kuras gribas lasīt un lasīt, ko nevar nolikt malā, kamēr nav izlasītas. No bibliotēkas cenšos vienmēr paņemt arī kādu latviešu autoru grāmatu.
– Kas tev kā skolotājai ir pats grūtākais?
– Grūtākais ir prast saplānot, lai var visu izdarīt. Tas ir nežēlīgi grūti, jo galvenais resurss, kā pietrūkst, ir laiks.
