Ugunsgrēku Rīgas pilī savā ziņā var uztvert kā simbolisku notikumu, kas miniatūrā ilustrē situāciju visā valstī.Dzēsēji liesmas likvidēja 16 stundu laikā un, kā vēlāk atzina ugunsdzēsības dienesta amatpersonas, to būtu varējuši izdarīt ātrāk, ja glābēju rīcībā būtu moderna tehnika. Arī Valsts prezidents Andris Bērziņš neslēpa sašutumu, uzzinot, ka nav tādu jaudu sūkņu, lai no Daugavas līdz pilij aizsūknētu ūdeni. Prezidents paziņoja, ka turpmāk ugunsdzēsības tehniskā parka pilnīgošanai jākļūst par prioritāti. It kā gadiem ilgi dzēsēji nebūtu runājuši, ka viņiem nepieciešams lielāks finansējums. Taču kā vienmēr mūsu valstī, ārkārtas pasākumi situācijas uzlabošanai tiek veikti tad, kad kaut kas notiek. Ceļu uzturētāji sāk labot asfaltu, kad bedrēs autovadītāji braucamajiem nolauzuši riteņus, sociālās palīdzības sistēmu sāk pārskatīt, kad upē ielec māte ar bērniem, kanalizācijas akai uzliek vāku, kad kāds tajā iekritis, medicīnai sola finansējumu, kad mediķi jau ir gatavi iziet ielās. Tā varētu turpināt. Arī pārējiem notikumiem līdzīgi ir piedzīvoti citur. Izmeklējot ugunsgrēka iemeslus, joprojām grūti noskaidrot vainīgo, tāpat neviens īsti nevar pateikt, kas par notikušo atbild un kurš segs zaudējumus un remonta izmaksas. Būvdarbu vadītāji žurnālistiem apgalvoja, ka ar restaurāciju viss kārtībā, bet kāda strādniece nenoturējās un pateica, ka atjaunošanas darbi nenorit kā vajag un pilī turpina ieplūst ūdens. Vadība viņai paziņoja par atlaišanu. Nu gluži tā, kā tas ir daudzviet.Ugunsgrēks Rīgas pilī ir brīdinājums mums visiem un vienlaikus norādījums, ka jāsāk pārdomāti sakārtot valsti.
